Gribeeju jau rakstiit, ka aiz ikdienas peekshnji var arii nekaa vairs nebuut, bet, protams, ka tas taa reti.

Vienkaarshi kaut kaa teoreetiski sanaak dziivot. Izpaliek prakse. Izpaliek pati dziivoshana. Un tad ir jaanjem paliigaa kjermenis. Un jaaliek vinjam straadaat. Un kusteeties un dejot. Taa lai juut, lai praats saprot, kur vinjsh miit.

maya

Bet tad ir risks, ka ķermenis sāk tavā vietā domāt. Un tu vairs nezini, kurš tavā vietā pieņem lēmumus... vai nepieņem tos.

:)
es esmu abi un domāju pati...un vinji nevar viens bez otra - ķermenis un prāts. :) Manuprāt, viņiem būtu jābūt mīļākajiem. :))

ķermenis sāk dumpoties tad, kad viņu aizmirst. Tā pat kā bērns. Sadara visādas muļķības un ej nu izstreb.

Cilvēks ir viens...ar divām saulēm vai īstenībām sevī.
Tā pat kā patiesība par dzērienu meklējama gan kafijā gan kefīrā (kā tas gadījās Tējai) :)

m.

Ķemrmenis un prāts va būt mīļākie tikai tikmēr, kamēr viens no viņiem sāk neglābjami novecot:)))) Tad prāts novēršas no ķermeņa un mēģina to ignorēt. Un tad ķermenis atriebjas.