* * *

9.5.10 12:30
Tāpat vien rakstīt visu kā ir - nevar. Jo ir kauns. Man ir cits profils, tur es patiesībā rakstu samērā atklāti, bet vienmēr zem atslēgas, un tikai kādiem 15 cilvēkiem.
Un anonīmisms mani neinteresē. Interesanti bija cibas sākuma laiki, kad cilvēki patiešām cits citu nezināja, minēja, katrs arī milzīgi centās savus ierakstus veikt "kvalitatīvus un pātsreidzošus", bet tā vairs nekad nebūs.

Kauns - kauns ir ne tikai par savām domām vai aprakstāmajiem notikumiem - kauns ir savu atklāto ierakstu uzvelt citiem, kuriem tas jālasa, atbildību. Man ir tāda sajīuta, ka šādi ieraksti cilvēkiem rada diskomfortu: "nu, bļin, nu kā šitā var, un nav pat ngriezta komentēšanas iespēja, vellos, un ko tad lai es tagad par šito saku? Bet kaut kas taču jāsaka? Ņems vēl un apvainosies?" Tad, lūk, šādā kopienā cilvēki butu savstarpēji noslēguši nerakstītu vienošanos, ka te DRĪKST rakstīt atklātības, ka tās DRIKST nekomentēt un arī nelasīt, un nevien no citiem neko negaida - tā ir tikai iespēja mazliet un nesodīti ekshibicionēt, publiski pakasīt niezošu vietu. Kaut kā tā.