- 10.12.09 12:43
- Lai neviens neuztver personīgi, zinu, ka situācijas tiešām var būt ļoti dažādas, tomēr viena lieta, kas mani nebeidz pārsteigt, ir tas, cik daudz sieviešu Cibā lolo ļaunas vai, mazākais, nejaukas jūtas pret savām mātēm.
Upd. Gribu piebilst, ka neviena māte droši vien nav ideāla, bet vai iemesls tomēr neslēpjas drīzāk bērnu neiecietībā un egoismā, nespējā saprast un piedot. Kurlumā.
Pie puišiem to neesmu tik lielā mērā manījusi. Vai arī viņi par to vienkārši nerunā. - 119 rakstapiebildīšu
- 10.12.09 17:10
-
ja kāds nāk un prasa dāvanas, lai gan tu nespēj tās dot, tad tā ir bēdīga situācija. ja nāk kāds trešais un apgalvo, ka tas ir tavs pienākums, tā ir pavisam cita situācija, kurā es droši vien censtos izvairīties no bezjēdzīgas diskusijas. tomēr nedomāju, ka savu nespēju cienīt, saprast, mīlēt var pamatot racionāli - lūk, viņš nav pelnījis. jo privātās attiecībās nekad nav ne simetrijas, ne racionalitātes.
kaut kādā ziņā tā varētu teikt, ka no augšas, taču, lai tā domātu, nav jātic Dievam, liktenim vai citai metafiziskai substancei. bet jā, tu vari cerēt, ka tevi mīlēs un sapratīs, bet ja tu uz tu paļausies un pieprasīsi to, būsi tikai nelaimīgāks. ja tevi kāds mīl, ciena vai saprot - tā ir dāvana, kuru tu nekad nevarēsi atmaksāt. arī tava mīlestība, ciena un sapratne ir dāvana otram cilvēkam, kuru tu dod ne jau par nopelniem, bet tāpēc, ka tu vari. tas nav ordenis. tas nav atalgojums. tā nav apmaiņa ar precēm.
protams, mums šķiet, ko tad mazs bērns ir tādu nogrēkojies, ka māte viņu nemīl, vai tad viņš nav pelnījis mīlestību? taču tā ir nepareiza izpratne par "nopelnīšanu". protams, ka viņš nav pelnījis. ar ko gan? ar to, ka viņš ir piedzimis? ideālā gadījumā, kas mums visiem šķiet norma, viņš saņemt to mīlestību, bet ne jau tāpēc, ka ir pelnījis. tāpēc, ka viņam to dāvā. šādā veidā tas darbojas arī otrādi, varbūt mazliet grūtāk. vecākus mīl/ciena/cenšas saprast, ne jau tāpēc, ka viņi ir to pelnījuši (lai gan bieži vien pat sliktākie vecāki ir PELNĪJUŠI ir vairāk nekā zīdaiņi), mīl/ciena/saprot, jo spēj. ja mēs mīlētu, cienītu un izturētos ar sapratni tāpēc, ka kāds to ir pelnījis, tad pēc šādas loģikas, bērnus vispār nevajadzētu mīlēt. - piebilst
- 10.12.09 17:30
-
Oj, pat man, psihajam agnostiķim (līdz pakāpei "es neesmu pārliecināta, ka ir iespējams zināt, ka agnosticisms eksistē" :D) apzīmējums "no augšas" šķiet pilnīgi okei.
Bet par to mīlestību kā neracionālu fišku, jā... bet zini, es ar savu vīru, diviem bērniem un ļoti nedaudzajiem draugiem esmu sapratusi, ka pastāv tieša sakarība starp to, cik ļoti es iespringstu, lai būtu visiem laba, un to, kā es izturos pret sev tuvajiem cilvēkiem, pastāv negatīva sakarība. T.i., jo vairāk cenšos mīlēt, saprast un tolerēt tos, kas, manā izpratnē, "nav pelnījuši", jo mazāk manis paliek tiem, kas "ir pelnījuši". Ir, protams, laiki, kad es visus mīlu un tā, bet tas nav bieži.
Ar bērniem ir drusku citādi, t.i., manā uztverē ar to, ka tu esi parakstījis tam bērnam šito dzīvi, jo īpaši tos pirmos gadus, kad bērns ir gandrīz pilnīgā no tevis atkarīgs, tu esi uzņēmies atbildību par viņu un viņa fiziskajām/garīgajām/emocionālajām vajadzībām, un to visu ir vienkāršāk izdarīt mīlot. Vārdsakot, tā bērnu mīlestība nav tas, ko bērns ir "pelnījis" (t.i., man nav pienākuma rūpēties par visiem zīdaiņiem), tā ir atbildība, ko tu esi uzņēmies, nezinot, vai varēsi pacelt (un šāds pienākums pret savu bērnu ir).
Tā pa lielam es nenosodu cilvēkus, kas šādu vai citādu iemeslu pēc nemīl savus bērnus; man to ir grūti saprast, bet es spēju iztēloties, kā tas ir. Traumējošs visā tajā stāstā ir fakts, ka arī no bērniem, kurus vecāki nav mīlējuši, tiek sagaidīts, lai viņi mīl vecākus; no bērniem, kuros vecāki nav ieklausījušies, tiek prasīts, lai viņi ieklausās vecākos. Pie šāda uzstādījuma to izdarīt ir vēl grūtāk, jo nav taču taisnīgi.
(Un diskutēju, starp citu, lielā mērā tāpēc, lai šito absurdu no sevis izēstu ar saknēm, cik nu viņš ir palicis, t.i., lai nesāktu kādā punktā X kliegt uz bērniem, ka es taču esmu viņu MĀTE un tāpēc viņiem jādara tā vai šitā.) - piebilst
- 10.12.09 17:41
-
P.S. Tobiš "MĀTE" kā "es tevi dzemdēju!". "MĀTE" kā "aiztaisi muti un ēd putru!" paliek spēkā neatkarīgi no visiem argumentiem :D
- piebilst