- 10.12.09 17:10
-
ja kāds nāk un prasa dāvanas, lai gan tu nespēj tās dot, tad tā ir bēdīga situācija. ja nāk kāds trešais un apgalvo, ka tas ir tavs pienākums, tā ir pavisam cita situācija, kurā es droši vien censtos izvairīties no bezjēdzīgas diskusijas. tomēr nedomāju, ka savu nespēju cienīt, saprast, mīlēt var pamatot racionāli - lūk, viņš nav pelnījis. jo privātās attiecībās nekad nav ne simetrijas, ne racionalitātes.
kaut kādā ziņā tā varētu teikt, ka no augšas, taču, lai tā domātu, nav jātic Dievam, liktenim vai citai metafiziskai substancei. bet jā, tu vari cerēt, ka tevi mīlēs un sapratīs, bet ja tu uz tu paļausies un pieprasīsi to, būsi tikai nelaimīgāks. ja tevi kāds mīl, ciena vai saprot - tā ir dāvana, kuru tu nekad nevarēsi atmaksāt. arī tava mīlestība, ciena un sapratne ir dāvana otram cilvēkam, kuru tu dod ne jau par nopelniem, bet tāpēc, ka tu vari. tas nav ordenis. tas nav atalgojums. tā nav apmaiņa ar precēm.
protams, mums šķiet, ko tad mazs bērns ir tādu nogrēkojies, ka māte viņu nemīl, vai tad viņš nav pelnījis mīlestību? taču tā ir nepareiza izpratne par "nopelnīšanu". protams, ka viņš nav pelnījis. ar ko gan? ar to, ka viņš ir piedzimis? ideālā gadījumā, kas mums visiem šķiet norma, viņš saņemt to mīlestību, bet ne jau tāpēc, ka ir pelnījis. tāpēc, ka viņam to dāvā. šādā veidā tas darbojas arī otrādi, varbūt mazliet grūtāk. vecākus mīl/ciena/cenšas saprast, ne jau tāpēc, ka viņi ir to pelnījuši (lai gan bieži vien pat sliktākie vecāki ir PELNĪJUŠI ir vairāk nekā zīdaiņi), mīl/ciena/saprot, jo spēj. ja mēs mīlētu, cienītu un izturētos ar sapratni tāpēc, ka kāds to ir pelnījis, tad pēc šādas loģikas, bērnus vispār nevajadzētu mīlēt.