saakarība ir. ja izvaicā kāpņu telpā izvarotās un prasa, kāpēc viņas pilnā rīklē nekliedza pēc palīga, nereti izrādās, ka kautrējušās pie svešām durvīm dauzīties. tas tieši ir pirmā gada sekas (nu ko nu es, pati jau pie visa vainīga, neviens man nepalīdzēs utt)

Piedod, bet par to, ka nekliedz tās, pret kurām mātes 1 gadā slikti izturējušās, ir no pirksta izzīstas glupības.

nu psihologi teiktu citādāk. es, protams, vienkāršoju. esi dzirdējusi par upura - varmākas atiecībām. ir ļaudis, kas nemitīgi izrādās upuri. jeb ieņem upura pozīciju. bērni, kuriem nemitīgi dara pāri, arī pēc skolas nomaiņas. sievas, kuras visu laiku uzraujas uz vīriem varmākām. tas ir arī no drošās piesaistes atkarīgs - tie, kas zemapziņā uzskata sevi par nevērtīgiem un tādiem, kas nav pelnījuši labu apiešanos pret sevi, arī nevilšus uzmeklē tādus, kas viņus pazemo. par šo tēmu ir laba tīklā par velti lasāma grāmata http://rapidshare.com/files/101307140/SievietesKasMilParDaudz.zip.html

Klausies, un man ir viens loģisks jautājums - ja viss svarīgāksi notiek līdz gada vecumam, tad mātei ir galvenais būt labai tad, un pēc tam viņa katru dienu var sist bērnu ar galvu pret galdu, nekas paliekoši slikts jau nenotiks?

nu neizliecies taču dumjāka nekā esi. jo mazāks bērns, jo vieglāk viņu smagi traumēt. ja metīsi pret galdu jaundzimušo, paliks slapja vieta. ja metīsi ar tādu pat spēku divgadnieku - lūzumus varēs salabot droši vien. ja tevi - metējs atrausies bietē. tāpat ar psih traumām. piesaistes modelis veidojas līdz 3 gadiem, bet pamatā izveidojas pirmajos 14 mēnešos, kaut kā tā. bērns jāaudzina arī vēlāk, bet pamats ir īpaši svarīgs.