- * * *
- 12.9.03 22:59
- Mīļo Opīt, ja tu būtu varējis izstaigāt ar mani tos mežus - kā agrāk.
Viss viss man no tevis, viss labākais - no tevis. Tie agrie rīti, kad cēlāmies trijos naktī un ar lēnu lēnu kuģīti- tavikonīti, kas kursēja no Majoriem uz Kalnciemu, pa Lielupi pukšķinājām uz tavas laivas vietu - Odiņiem. Pa ceļam uzlēca saule, virs upes migla, upes otrā krastā bauroja brieži. Dažreiz mēs Odiņos nakšņojām, mēs abi - laivā zvaigžņotā naktī. Ūdens skalojās zem mums un niedres šalca apkārt, un man ar tevi nemaz nebija bailes, ne no kā.
Mežā tu mani vedi uz baraviku un kundziņu vietām. Mums līdzi bija sviestamizes ar ceptu olu; dienas vidū mēs apsēdāmies uz kāda vēja nogāzta koka, klusi sanēja mežs, smaržoja sveķi, virši, mūsu sviestmaizes un mammas taisītā limonāde līdzi paņemtā pudelē. Dzērveņu limonāde.
Tu man mācīji klausīties klusumu. Tagad es bez klusuma vairs nevaru dzīvot.
Kad tu biji sanatorijā Sibīrijā izslimotās tuberkulozes dēļ, tu ar mammu sūtīji man uz Rīgu paša pītus groziņus ar meža zemenītēm.
Tu biji taisnīgs un mīlošs manas dzīves varbūt visgrūtākajā, visatbildīgākajā brīdī.
Tu biji tāds "pieaugušais", ko "jaunie" savās ballītēs tik labprāt ieredzēja. Tu nekad nevienu ar savu klātbūtni neesi traucējis - tā ir pavisam īpaša māka, kas piemīt tikai retiem.
Te Miķeļtornī mēs visas takas staigājām kopā, tu vienmēr labāk zināji sēņu vietas. Tu nekad nenogriezi baraviku, vispirms par to nepapriecājies.
Un tad ar katru vasaru ceļi, ko tu varēji pieveikt, kļuva īsāki. Dažreiz tu apsēdies ceļa malā uz kāda celma, mazliet aizelsies, mazliet zilganām lūpām, un teici: izskrien, meit, šito ceļu līdz galam, un tad pa to stigu nāc atpakaļ, es tevi te pagaidīšu, man drusku jāatvelk elpa.
Es vienmēr domāju par tevi sēņojot. Es tev piezvanīju un izstāstīju, kā man šodien gāja mežā. Es aprakstīju tev visas tās vietas, kur bija visvairāk sēņu, un kādas tās izskatās. Cietas, stingras, resniem kātiem, tumši brūnām vai tumši sarkanām galvām, es teicu. Tik lielas, kā bērnu dūrītes, es teicu. Un švammīši arī cieti un vēl pavisam balti. Un tīras. Un tu smējies, un priecājsies man līdzi, bet es jutu, ka tu skumsti, apzinoties, ka nekad vairs nebūsi mežā.
Es gribēju tevi atvest uz MT, mums ir ērta mašīna, tomēr tas ceļš tev būtu par grūtu. Ko nu es, - tu teici, - drīz jau es būšu jums burkā uz plaukta.
Tagad tu vairs neizej no Rīgas dzīvokļa.
Es sēžu MT verandā, tīru sēnes un domāju par tevi. Atceros laikus, kad bijām te visi kopā, un māja izskatījās pavisam citāda. Un lielākā daļa no mums toreiz bija laimīgāka kā tagad.
Un es pārāk reti ieeju pie tevis parunāties, kaut dzīvojam tik tuvu. Jo tagad jau tu esi drusku cits. Pavisam drusciņ. Kāpēc laiks mums to dara.
Nu jā, tā bija tāda atzīšanās mīlestībā. Kuru tu, protams, nelasīsi.
Bet man vajadzēja tagad to uzrakstīt, te. - 2 rakstapiebildīšu
- 13.9.03 00:50
-
bezgala miilji un sirsnigi... apraudajos lasot...
tu uzburi to sajutu ar visprecizakajiem vardiem, ar tadu labestibu.
varbut aizskara mani tik dzilji, ka pati kaut ko lidzigu rakstiju pirms gada, lai gan savadakos apstakljos... - piebilst
- 13.9.03 03:25
-
skumji sametās lasot.
bet skaisti. - piebilst