nu, es savus sapņus labāk nemaz nestāstu. baismi.
bet man patika tas nošaušanas moments, pilnīgi kā izrādē.

visu dienu cenšos apvaldīt raudienu, tāda man diena

divreiz es arī gandrīz apraudājos. pie vannu termiņiem un tad, kad man atteica vienu skolu puikam. bet citādi - jo lielāka krīze, jo man it kā vairāk enerģijas. es gan zinu, ka tas ir maldīgi, ka spēki vienā brīdīatkal izsīks un, ja jau mans prāts nespēj organizēt pašaizsardzību, tad ķermenis vienkāši atteiksies tālāk sadarboties - ar kādu diska trūci, saišu plīsumu vai ko vēl nebūt tādu.

sakārto banti, viss būs labi.