* * *

9.11.08 01:55
Tā nav.
Esmu dzīvojusi ar vīrieti alkoholiķi, un uzdrošinos apgalvot, ka nekā melnāka par viņa skumju un pardomu brīžiem ne tikai nezinu, bet pat teorētiski iedomāties nespēju, un paldiesdievam, ka nespēju.

Godīgi sakot, mani pat mazliet kaitina šāds un šādam līdzīgi apgalvojumi, kas šķiet jaucam alkoholismu ar prastu žūpību, līksmu pļēgurošanu un dzeršļāšanos. Tur nav nekā kopīga, alkoholisms ir briesmīgāks par vēzi, tajā nav nekā gaiša un romantiska, pat, ja Remarka varoņi strebj kalvadosu Parīzē, ja Nikolass Keidžs iekš "Leaving Lasvegas" ir tik skaisti trausls un poētisks. Tā vispār ir viena no Rietumu kultūras fatālajām kļūdām - tā dzeršanas estetizācija, kas darbojas tikai līdz mirklim. Un nākamajā mirklī sūdos pāri galvai esi ne tikai tu pats, bet visi tev apkārt, un nav tajā nekā skaista, gaiša vai inčīga, nav!