* * *

12.9.08 04:49
Es nezinu, vai daudziem ir tā iespēja pamosties četros un, pirms jauno miegazāļu devas vēl ko ierakstīt.
Gribēju padalīties iespaidos par tiem sapņiem, kas saplūst ar īstenību. Un nevis uz pāris stundām vai vienu dienu saplūst (tipa, dusmojos uz savu mammu, jo viņa man tikko, šonakt, pateica to un to), bet mēnešiem, gadiem dzīvoju ar pārliecību, ka neesmu nokātrtojusi kāda maza, neesoša, jauka dzvoklīša īpašumtiesības vecā bezvērtīgā mājā. Tur dzīvo sveši cilvēki, un sāpe ir nevis par naudu, bet atmiņām. Bez tam atmiņas nav īstas, tāpat kā nauda, jo dzīvoklis ir izdomāts.Kādus 4 gadus. Sapņos.
Un vēl, protams, tās milzu restaurējamās telpas citā celtnē, tādā kā pilī. Arī izdomātā. Kur nokļūst tikai pa slepenām ieejām, cauri izstāžu zālēm, bet, jess, tās ir manas, tās privātās, pilnas ar reālo iepriekšējo cilvēku dzīvi, lielas,intīmas, ar antikvāro mēbeli un visiem sūda sadzīves priekšmetiem.
Nezinu, kāpēc vairums sapņu man saistās tieši arTELPU, arhitektūras vai filozofiskā izpratnē.
3 raksta piebildīšu

12.9.08 09:14
es nu jau lielāko daļu dzīves sapņos redzu ēkas un telpas. ēkās atrodu neviena līdz šim neatrastas telpas. nesen atradu tam izskaidrojumu, bet katram jau var būt kaut kas cits!
piebilst

12.9.08 09:24
tvī

Nesen vairākas reizes sapņos redzēju, ka Doma baznīcā iekšā noslēpta nereāli skaista un gaiša galerija vai tamlīdzīga telpa. Nokļūt varēja, pagriežoties aiz konkrētas DB kolonnas. Tik šausmīgi žēl, ka tā vieta tur neeksistē, tā gribētos redzēt, jo sapņos izskrēju cauri.
piebilst