Ziniet, tā ir vienkārši ņirgāšanās par cilvēkiem, tb, par mani. Jebko, ko es pērku un esmu iemīļojusi, beidz ražot. Šodien kārta pienāca Happyderm krēmam. Cūkas! :(
Tagad sēžu un gruzos, par spīti tam, ka šodien iegādājos dikti smukas kurpītes. Zamšādas, pelēki violetā tonī, uz smuka papēža ar platformiņu. Bjūūūtiful! Tas nozīmē tikai vienu, man būs jāiet uz izlaidumu.
Un atgriezusies laukos, sapratu, cik tomēr te ir labi! Rīgā par karstu un cilvēku par daudz.

Seksīgi.... Laikam pēdējais laiks ķerties klāt šim seriālam.

Vakar tuvējā pļavā tika pļauta zāle un tagad visa apkārtne smaržo pēc svaiga siena. Iespējams, tas arī ir viens no tiem retajiem iemesliem, kādēļ man patīk vasara. Viss smaržo pēc zāles, gan pēc tikko pļautas, gan pēc tādas, kas vairākas dienas ir pabijusi zem siltajiem saules stariem. Fantastiski!

Mjā... Ir taču tāda vīriešu suga, kas sievieti tur pienācīgā attālumā no sevis, bet tajā pat laikā arī nepārtrauc attiecības ar viņu... Dīvaini, nekad neesmu sapratusi šīs spēlītes...

Pēdējā laikā es īsti nesaprotu, kas notiek ar manu sejas ādu! Vakar, pēc skrubja lietošanas, es vispār biju šausmās. Vaigi visi plēkšņaini un sausi, pati āda jutās nekomfortabli. Es biju pat tik izmisusi, ka sāku lietot Nivea krēmu super sausai ādai un, ticiet man, sajūta nav no patīkamākajām. Tāda sajūta, ka uz sejas ir uzlikta smaga maska... Taču savu darbu krēms dara vienkārši lieliski un es esmu padevusies.
Un pats galvenais, man milzīgs "paldies" ir jāsaka Urlistānas ražotajam krēmam, kas manu seju ir novedis līdz tādam stāvoklim. Murgs, pilnīgs murgs. Kā tikai tikšu prom no laukiem, tā skriešu uz Drogām pēc L'oreal Happyderm krēma. Es tikai ļoti ceru, ka viņu tur atradīšu, jo pagājušo reizi, kad gribēju to pirkt, viņa nebija.
Taču runājot vispārīgi, es jūtos vienkārši lieliski. Šis rīts tika pavadīts gultā ar Harija Potera ceturto grāmatu un kafiju. Tāds miers!
Rīt gan sāksies gatavošanās Līgo svētkiem. Ugunskura vieta mums jau ir... tagad tikai atliek rīt iemarinēt gaļu, uzcept speķa pīrādziņus un noskaņot sevi pozitīvi (pēdējā lieta īpaši grūti izdarāma).

Lai gan visa šī Ķīnas un cīņas mākslas tēma ir jau nodrāzta līdz banalitātei, taču "The Karate kid" (2010 gada versiju) es noskatīšos. Un tas tādēļ, ka Vila Smita dēlēns ir tik ļoti piemīlīgs! Šajā klipā it īpaši- Justin Bieber - Never Say Never ft. Jaden Smith .
Un, protams, arī tādēļ, ka gribu redzēt Džekiju Čanu nedaudz citādākā lomā un veidolā.

"Vispirms, pats bloga vai emuāra žanrs ir interesants. To laikam latviski oficiāli dēvē par „interneta dienasgrāmatu” – manuprāt, tas ir nepareizi. Vismaz es to nekad neesmu spējis uztvert kā dienasgrāmatu – nedz tādu zem spilvena glabājamu un ļoti privātu dienasgrāmatu, vai tādu publiski ekshibicionisku, kā Žana – Žaka Ruso Confessiones. Es neesmu privātu grēksūdžu piekritējs. Šodien biju tur un tur, ēdu un dzēru to un to, lasīju to un to, runājos ar to un to, jutu iekāri vai naidu pret to un to – labāk jau nu ne. Lai ar vārdiem radītu tādu privātumu, kuru būtu vērts piedāvāt lasīšanai citiem, ir jābūt krietni lielam vārda meistaram. Tam jāspēj šo privātumu padarīt publiskas izteiksmes vērtu – un to noteikti nevar panākt pusstundā pirms gulētiešanas, kad ļaudis visbiežāk raksta blogus. Pretējā gadījumā šīs personiskās atklāsmes ir vai nu tāda verbāla savu kompleksu mocīšana, vai arī slēpta tīksmināšanās par sevi un savu statusu. Tā man vismaz šķiet, lasot vairumu šodienas latviešu „privāto” tekstu – gan ceļojumu aprakstus, gan daudz ko citu. Es to drīzāk uztveru kā tādu izvērstu ziņojumu dēli: pie tā labi var „piespraust” kādu nejauši prātā ienākušu domu, ar kuru labprāt padalies ar citiem. "
/Ivars Ījabs iekš satori.lv/

Šī diena bija laba....līdz brīdim, kamēr mēs neiebraucām mājās pēc nogurdinošas staigāšanas pa veikaliem.
Ticiet man, es cenšos būt laba! Taču ar tādiem radiem kā man, tas ir neiespējami!!!
Es vienkārši gribēju piesēsties pie datora ar kādu vēsu dzērienu un mierīgi atpūsties, taču kā izrādās, es savā mājā vairāk nevaru darīt to, ko es gribu, jo man jārēķinās ar to, ka ir atnācis kaut kāds radinieks un ar to, ka viņam uz mūsu datora kaut kas ir jākačā divas stundas. Pfff, bezpalīdzība....un vēl man pasaka- "ej lasi grāmatu!"
Beigās izrādījās, ka es viņu aizdzinu un es esmu vainīga. Loģiski!
Lai nu kā tur arī nebūtu, taču drīzumā es savā īpašuma iegūšu vai nu DKNY "Be delicious", vai arī Nina Ricci "Nina". Vēl neesmu izlēmusi kuras īsti. Abas tiešām labas.

Trīs fakti:
Pirmkārt, mūsu kaimiņi ir stulbi. Stāsts īsuma par to, ka viņu pīlēm nesen izšķīlās mazi pīlēni un pēdējā laikā tos vaktē visi tuvējie kaimiņi, bet tikai ne viņi. Šodien nervi neizturēja un es pateicu: "Vai tad tiešām mums būtu visu dienu jāvāķī Jūsu pīles? (..)" Uz ko atbilde bija tāda: "Vai! Nez kā viņi tiek laukā?" Es tikpat uzspēlēti blondā tonī: "Hmmm, es tiešām nezinu, bet varbūt kādam no Jums vismaz reizi dienā būtu jāiziet laukā un jāapskatās vai viss ir kārtībā? Bet ja tas ir tik grūti, tad varbūt līdzēs kāds mazs iežogojums? Kā Jūs domājat?" (fake smile)
Otrkārt, velns parāvis, es nezinu kā tas ir gadījies, taču es saprotu un māku lasīt spāņu valodā. Damn, I'm smart! :D
Treškārt, pēdējās trīs dienas to vien daru, kā skatos Scrubs un lasu grāmatas. Pašlaik izslimoju depresiju vieglā formā.
Un, visu pārdomājot, nonācu pie secinājuma, ka nemaz tik labs viņš arī nebija....

Šorīt, braucot sabiedriskajā transportā, man pretī apsēdās viena sieviete. Un viņa bija sasmaržojusies ar tādām garšīgām smaržām, ka es nepārtraukti tvēru gaisu, kas nāca uz manu pusi. Lol, vai ne? :D
Un domāju, kā lai viņu uzrunāju un pajautāju, kas tās ir par smaržām. Es zinu, ka es izskatītos un izklausītos kā muļķe, to jautājot, taču pašlaik es jūtos daudz sūdīgāk, tā arī neuzzinājusi to smaržu nosaukumu. Damn! :D