"Vispirms, pats bloga vai emuāra žanrs ir interesants. To laikam latviski oficiāli dēvē par „interneta dienasgrāmatu” – manuprāt, tas ir nepareizi. Vismaz es to nekad neesmu spējis uztvert kā dienasgrāmatu – nedz tādu zem spilvena glabājamu un ļoti privātu dienasgrāmatu, vai tādu publiski ekshibicionisku, kā Žana – Žaka Ruso Confessiones. Es neesmu privātu grēksūdžu piekritējs. Šodien biju tur un tur, ēdu un dzēru to un to, lasīju to un to, runājos ar to un to, jutu iekāri vai naidu pret to un to – labāk jau nu ne. Lai ar vārdiem radītu tādu privātumu, kuru būtu vērts piedāvāt lasīšanai citiem, ir jābūt krietni lielam vārda meistaram. Tam jāspēj šo privātumu padarīt publiskas izteiksmes vērtu – un to noteikti nevar panākt pusstundā pirms gulētiešanas, kad ļaudis visbiežāk raksta blogus. Pretējā gadījumā šīs personiskās atklāsmes ir vai nu tāda verbāla savu kompleksu mocīšana, vai arī slēpta tīksmināšanās par sevi un savu statusu. Tā man vismaz šķiet, lasot vairumu šodienas latviešu „privāto” tekstu – gan ceļojumu aprakstus, gan daudz ko citu. Es to drīzāk uztveru kā tādu izvērstu ziņojumu dēli: pie tā labi var „piespraust” kādu nejauši prātā ienākušu domu, ar kuru labprāt padalies ar citiem. "
/Ivars Ījabs iekš satori.lv/