Mēs esam kopā tik ilgi, kamēr ugunskurs, kamēr skatienu krustpunkts, un pēc tam mēs atkal izšķirsimies, katrs savā naktī. Mēs mazliet baidāmies viens no otra, gribam būt nepārspēti un atstāt kādu sevis pierādījumu citiem nospiestu pierē, un tad ievilkt miera dūmu vai varbūt iepūst miglas mākonīti acīs. Tā ir mūsu patiesība un mūsu izvēle, un mūsu taisnība, ar kuru mēs te esam, un neviens to neatņems, un nevienam mēs to nedosim nepamanīti grozīt.

Skaisti šķērsgriezumi ledū, skaisti. Bet mēs tos paši sasaldējām, tos, dzīvos, lai varētu par tiem runāt, lai tie lieki nekustētos un nebūtu saistāmi ar mums pašiem, vismaz ne vairāk, kā mēs to esam ar mieru redzēt.

***

Pa dzīvi viņa gāja jutekļiem,
Ar jušanu, tāpat, uz labu laimi.
Kur nelabumi - gāja apkārt tiem,
Kā sliktam kaimiņam iet apkārt kaimiņš.

Ar jušanu tā prieku atrada,
Uz labu laimi laimi uztaustīja,
Un dzīve pretī iznāca kaut kā
Un tieši tāda, kā jau dzīve bija.

No asins avotiem tā kustējās
Un ļāva sevi nest no brīva vēja,
Un vārdus viņa neprata nemaz,
Jo vārdiem viņa nemaz neticēja.

Bij skaidrs tai tāpat bez vārdiem viss,
Un augums gāja skaists un nesabijies.
Bij viņa skaista tā kā kustonis,
Kas pasaulē nav runāt iemācījies.