Staigāt visur, un nekur nebūt līdz galam. Laist pirkstus pāri kontūrām, uzbūves principus nesaprotot, bet ziņkāri pētot, priecēt tausti un acis, elpot svešo pasauļu aromātus. Spiest rokas un koķetējot miegt acis, atspoguļot, darboties, tirgoties, bet nekad ilgtermiņa kontraktus neparakstīt. Jo es taču esmu arī citur, tur un tur, jā, un nekur līdz galam.
Tā es vienmēr domāju.
Tikai, izrādās, pasaules pārveido. Apgūtās valodas pārveido. Satiktie pārveido. Es jau esmu cita, un nezinu, kāda būtu bijusi citur. Tā savādā pašradīšana savā izvēlē un šķēpelējumi, pulējumi vidē un ļaudīs. Krāsas un figūras, un tik maz apzināti savu roku.