Kritušais
Posted on 2007.08.15 at 14:52
Esmu nolaidusies kādā no Elles priekšējiem departamentiem. Virs bezdibeņa nekurienē karājas auksti mirdzošs akmens gaitenis. Tajā sēž jauns vīrietis melnās džinsā biksēs un īsiem, brūniem matiem, viņam ir pelēki, sagumzīti spārni - tas ir kāds eņģelis, nesen kritis, ko pazīstu. Viņš mani nav pamanījis. Pieeju klāt, notupjos līdzās, uzlieku roku viņam uz pleca - viņš paceļ galvu un lūkojas manī ar tumšām, bezgalīgi skumjām acīm, kurās vēl nesen dedzis naids un nesapratne.
- Atgriezies... - es viņu uzrunāju.
- Nevaru.
- Tie ir meli.
- Mani negaida.
- Arī tie ir meli. Mēs visi tevi ļoti mīlam un gaidām Mājās.
- Nē, tie ir meli. Mani iznīcinās. Esmu noziedzies.
- Ko tu noziedzies? Tu maldies, mēs tevi patiešām gaidām.
- Es upurēju savu būtību, lai tas nebūtu jādara Viņam. [nezinu, kas ir Viņš, šķiet, ka kāds tuvs draugs]
- Lūdzu, nedomā šos māņus, klausies, ko tev saka tava būtība. Tā nav upurēta, tā ir tevī, tikai meli to klāj. Lūdzu, atgriezies. Mēs tevi mīlam. Es tevi mīlu. Es tevi nevaru no šejienes izvilkt ar varu, bet tu vari izvēlēties man sekot. Atceries Mājas.
Kritušais klusē, viņā plosās skumjas, sāpes un jūtu viņa dvēseles dziļumos atkal ceļamies cerību, kas vēl nav pavisam iznīdēta. Sniedzu viņam roku, bet liek sarauties pēkšņs troksnis, jūtu tuvojamies enerģiju, kas ir vēl smagāka, aukstāka un nāvējošāka, nekā tā, kas valda šajā priekškambarī. Paceļu acis - gaiteņa galā stāv Azazels. Smīn. Tuksneša, iznīcības dēmons, viņa eņģeliskā daile jau sen kā ir zudusi, palikušais skaistums - grotesks. Mans dārgais eņģelis sarāvies bailēs.
- Mani nelaidīs, nelaidīs, nelaidīs!!! - viņš asi izgrūž kā vājprātīgais.
Man ir skumji. Viņam vēl ir iespēja man sekot, bet viņš nesekos. Vēl viņš ir tuvu, bet ar katru mirkli attālinās. Un nu es nevaru vairs palikt, ir jābēg, esmu gan pārgalvīga, ka esmu bez saskaņošanas ar vadību nolaidusies Ellē, bet ne tik pārgalvīga, lai cīnītos ar Azazelu, neesmu nekāds kaujas eņģelis. Ardievu...
- Atgriezies... - es viņu uzrunāju.
- Nevaru.
- Tie ir meli.
- Mani negaida.
- Arī tie ir meli. Mēs visi tevi ļoti mīlam un gaidām Mājās.
- Nē, tie ir meli. Mani iznīcinās. Esmu noziedzies.
- Ko tu noziedzies? Tu maldies, mēs tevi patiešām gaidām.
- Es upurēju savu būtību, lai tas nebūtu jādara Viņam. [nezinu, kas ir Viņš, šķiet, ka kāds tuvs draugs]
- Lūdzu, nedomā šos māņus, klausies, ko tev saka tava būtība. Tā nav upurēta, tā ir tevī, tikai meli to klāj. Lūdzu, atgriezies. Mēs tevi mīlam. Es tevi mīlu. Es tevi nevaru no šejienes izvilkt ar varu, bet tu vari izvēlēties man sekot. Atceries Mājas.
Kritušais klusē, viņā plosās skumjas, sāpes un jūtu viņa dvēseles dziļumos atkal ceļamies cerību, kas vēl nav pavisam iznīdēta. Sniedzu viņam roku, bet liek sarauties pēkšņs troksnis, jūtu tuvojamies enerģiju, kas ir vēl smagāka, aukstāka un nāvējošāka, nekā tā, kas valda šajā priekškambarī. Paceļu acis - gaiteņa galā stāv Azazels. Smīn. Tuksneša, iznīcības dēmons, viņa eņģeliskā daile jau sen kā ir zudusi, palikušais skaistums - grotesks. Mans dārgais eņģelis sarāvies bailēs.
- Mani nelaidīs, nelaidīs, nelaidīs!!! - viņš asi izgrūž kā vājprātīgais.
Man ir skumji. Viņam vēl ir iespēja man sekot, bet viņš nesekos. Vēl viņš ir tuvu, bet ar katru mirkli attālinās. Un nu es nevaru vairs palikt, ir jābēg, esmu gan pārgalvīga, ka esmu bez saskaņošanas ar vadību nolaidusies Ellē, bet ne tik pārgalvīga, lai cīnītos ar Azazelu, neesmu nekāds kaujas eņģelis. Ardievu...