Sapņu templis

Nesenākais un īsākais no tiem, kurus šodien ierakstīšu. Vēroju zeltainu tuksnesi, kas gan bija pilnīgi pamests, tomēr intensīvi dzīvs, jo katrs sīkākais smilšu graudiņš izstaroja pulsējošu gaismu. Vējš nēsāja smiltis sausās vērpetēs un, līdz ar gaismas vibrāciju, likās, ka tuksnesis elpo un nemitīgi mainās pats sevī. Uz kādas līdzenākas kāpas stāvēja vienīgais ceļinieks tuksnesī - vēroju viņu no apakšas, tāpēc izskatījās, ka ar savu augumu viņš pārdala debesis uz pusēm. Aiz viņa muguras tās bija melni zilas, tumši naksnīgas, bet viņam priekšā debesīs plosījās visu nokrāsu dzeltenais, sarkanais un violetais kā mežonīgā, kliedzošā saullēktā. Viņš pats bija kalsns un vēju norūdīts, ar dzeltenbālu ādu un līku grieķa degunu, lepnām nāsīm, šaurām, aukstām acīm un lūpām. Viņš bija tērpies debeszilā apmetnī, kas stiepās līdz zemei un pie apakšmalas bija ieputināts smiltīs, bet pār pleciem un krūtīm izšūts ar austrumnieciskiem indigo krāsas rakstiem. Viņa galvu rotāja smagi un zeltaini auna ragi; ar vienu roku viņš pieturēja apmetni pie kakla, bet otrā viņš izstiepti turēja sniegbaltu, gludu dunci, kura asmenis mirdzēja pats savu spožumu.

Sapnis sākās kādā lauku ciemata skolā Vjetnamā. Bija ļoti karsts un mitrs, starp ciema mājām skraidīja daži kalsni suņi, jau pavisam netālu no ciema robežas sākās tumšzaļi, biezi, spilgti, platlapainu augu pilni džungļi, kuros sasaucās putnu tūkstoši. Gaisā spindzēja kukaiņi, no kādas peļķes dzēra cūka. Skola bija ne pārāk liela vienstāva ēka ar bēniņiem, celta no (laikam) bambusa, apjumta ar kaltētu augu kūļiem, pavisam tai līdzās atradās kādas citas ēkas nodegušie pamati. Klases telpa bija vienīgā lielākā telpa, vēl bija arī palīgtelpa skolotājai bēniņos. Dažādu vecumu bērni klasē sēdēja puslīdz kārtīgās rindās uz tumšbrūnas klona grīdas, katram priekšā bija neliels koka soliņš, uz kura novietot grāmatu vai rakstāmrīkus, bet klases priekšgalā bija humānās palīdzības sagādāta tāfele un gaišs skolotāja galds.

Kāds gara auguma atlētisks vīrietis, kura vārdu neatceros, L. un es kā parapsihologu grupa bijām ataicināti uz šo skolu, lai mēģinātu novērst paranormālās aktivitātes, kas traucēja visu ciematnieku mieru. No šīs grupas es vislabāk spēju sajust un saredzēt garus, kā arī, kontaktēties ar tiem, L. bija prasmīga garu problēmu risinājumu sajušanā un realizēšanā, savukārt atlētiskais vīrietis (turpmāk - AV) mācēja ierobežot pārmērīgas aktivitātes, ja tās apdraudētu citu cilvēku drošību vai dzīvību. Skolā tikām ieaicināti mācību stundas laikā, lai maksimāli imitētu apstākļus, kuros nemierīgie gari mēdza izpausties, un sākumā tikai sasveicinājāmies ar skolotāju. Pēc brīža klases telpā ienāca pusmūža vīrietis un sieviete, un viņu abu sejas bija savādi izkropļotas, it kā kāds būtu mēģinājis tās padarīt pasaku radījumiem līdzīgas, tomēr jau sen sadzijušas, kā arī, vecām, dziļām apdegumu brūcēm klātas. Sieviete paskaidroja spokošanās cēloni - skolas nams agrāk piederējis kādai sektai, kas pārpirkusi bērnus no nabadzīgām ģimenēm un izmantojusi tos kā palīgus reliģiskos rituālos. Sekta ziedojusies kādam vietējam Saules dievam, bet tās izpausmes bijušas stipri nežēlīgas - neskaitāmi bērni tikuši upurēti sadedzinot, vēl daudzi "izraudzītie" tikuši sakropļoti, lai pēc sejas vaibstiem atgādinātu senos mākslas darbos attēlotos dievus, Saules dieva palīgus, un "svētīti" ugunī - tiekot dzīvi iemesti liesmās un atkal izrauti no tām. Šī dieva svētais dzīvnieks bijis kaķis, tāpēc lielos daudzumos upurēti arī šie dzīvnieki. Viņa un vīrietis, kas atnācis līdzi, bija pēdējie no bērniem, kas izdzīvojuši sektas mocības un sasnieguši pieaugušu vecumu.
Kad notikumu vēsture mums bija izstāstīta, sajutu kādu vērojošu klātbūtni un centos ieskatīties apkārtējā vidē. Tas, ko saredzēju, man likās kas ļoti skumjš un baiss reizē - gar klases griestiem viens pēc otra, sākumā rēgaini, pēc tam arvien miesīgāki, parādījās karājamies kā sikspārņi desmitiem bērnu, gan pavisam maziņu, gan jau vecāku, visi pierāvuši ceļgalus pie krūtīm, ar rokām pieķērušies pie apmestajām sienām un brūni-melni apdeguši, bet citi - dzeltenpelēki mumificējušies. Visu acis bija atvērtas un rūpīgi sekoja līdzi katrai mūsu kustībai un domai. Redzēju, ka šo bērnu ir tuvu pie simta vai pat vairāk, un visi iemūrēti aiz klases sienas, telpas paplašinājumā, kas vēlāk ticis aizklāts, radot esošo telpu. Aiz citas sienas viens pie otra tādā pašā veidā bija iemūrēti milzums mumificējušos kaķu, kas visi pamazām modās.
Pastāstīju skolotājai, kas notiek, un viņa pārtrauca stundu, liekot saviem audzēkņiem līdz nākamajai dienai pamest skolu, pēc tam aizejot pati. Abi atnākušie sektas upuri vēl pastāstīja, ka, reiz pamodināti, rēgi visticamāk dzīvos līdz nākamās dienas pusdienslaikam, pēc kā atkal paslēpsies, tāpēc arī mums būtu jātiek galā ar savu darbu līdz tam laikam, un tad aizgāja arī viņi. Tobrīd rēgi sāka palikt redzami arī pārējiem - tie līda ārā no sienām, bet galvenokārt kaķi, savukārt mirušie bērni joprojām stingi karājās pie griestiem un spiedās gar vienu sienu, vērodami mūs ieplestām, nopietnām acīm, bet izvairīdamies tuvoties. Vēl nebijām izdomājuši rīcības plānu un nezinājām, ko viņi grib, tāpēc L. riskēja un tuvāko no kaķiem paņēma rokās (tas jau bija gana miesīgs, lai to darītu), cenšoties paņemt kādu viņa pusēteriskās miesas paraugu, kas varbūt noderētu atbildes meklējumos, bet, mēģinot viņā ievadīt kādu ķīmisku reaģentu, kaķa rēgs sāka raustīties un viņa šo vielu nejauši ielaida pati savā kājā, kas uz laiku palika nejūtīga. Palīdzējām viņai apgulties telpas malā, bet tikmēr kaķu saradās arvien vairāk un vairāk; tie nāca uz mums vaidēdami un ņaudēdami atmiņās par piedzīvotajām sāpēm, spiedās virsū un trinās viens gar otru, līdz likās, ka telpā pavisam vairs nav palicis gaisa, cik ļoti tur bija pieblīvēts ar miroņiem un viņu balsīm. Vienbrīd biju atgājusi no L., bet, kad paskatījos, redzēju, ka viņai pie kājām pienākusi un tās laiza Mida, arī kā viens no mirušajiem kaķiem. Nezinājām, ko darīt; apspriedāmies un secinājām, ka jācenšas vien nakts laikā atrast atbilde, kāpēc rēgi neiet prom no šīs vietas, bet, ja klāsies pavisam ļauni, tad līdz nākamajai dienai gan izturēsim. Un tad...tad pēkšņi viss sapnis mainījās. Sapratu, ka esmu palikusi viena pati, ka pazuduši ir gan mani draugi, gan skola un tās pagātne, gan Vjetnama, bet man apkārt ir tikai sudraba piemirdzēta, silta tumsa un visi mirušie kaķīši, vairs ne izkropļoti un sāpināti, bet tādi, kādi bijuši dzīves laikā, kad miruši pārāk jauni vai nedabiskā nāvē, aiz cilvēku vardarbības - tur bija visi tie, kas, kaķēni būdami, tikuši noslīcināti, visi, kurus kāds nositis, visi, kas saslimuši, pazuduši vai vienkārši miruši nelaikā. Un viņi visi ilgojās mīlēt un tikt mīlēti, jo dzīves laikā nebija saņēmuši tik daudz rūpju un mīlestības, cik bijis paredzēts, tāpēc nu es sēdēju kaķu tūkstošu vidū un glāstīju, un mīļoju viņus visus, jo ikkatrs ilgojās pēc vismaz viena glāsta un laipna vārda.
Pamostoties biju neizsakāmi atvieglota redzēt Midiņu sveiku un veselu līdzās gultai...bet divas nedēļas pēc šī sapņa viņa nomira. Pārāk jauna...