Sapņu templis

Pēc dažiem maznozīmīgiem murdziņiem, kas tomēr pamanījās sabojāt manu garastāvokli, apzināti devos uz augstu namu, kurā atrodas lifts, kas man kalpo kā ierīce, kas spēj aizvest jebkurā laikā, jebkurā dimensijā un vietā, tikai jāizvēlas. Parasti ar to braukājos šurpu turpu pa pagātni un nākotni, bet šoreiz darīju mazliet atšķirīgi. Izvēlējos nākotni - ļoti, ļoti tālu nākotni - un ļāvu, lai mani rauj augšup ātrumā, kas izraisīja dvēselisku ekstāzi, kuras viļņos sabruku un lidoju reizē. Parasti mani ceļojumi notika esot tomēr saistītai ar laiku, bet šajā gadījumā izdevās izkļūt ārpus tā kā tāda. Pilnīgā mierā planēju virs pasaules, kamēr tā zem manis reizē sabruka un radās no jauna, saulrieti un saullēkti mijās ar nakts gaismām simfoniskā, pilnīgā ritmā, bet no lielas tālienes dzirdēju, kā kāds mani sauc - tā pati balss, kas ļoti strauji mēdza mani atsaukt no sapņa, jā pārāk pietuvojos aizsaulei vai līdzīgām zonām - bet ļoti klusu. Tā teica, lai tūlīt pat atgriežos, ka nedrīkstu palikt šajā stāvoklī, bet vairs tā mani nespēja tā atsaukt tur, no kurienes biju nākusi un par to es jutos ļoti gandarīta. Aizvēru acis, klausījos eksistences mūzikā, un ļoti mierīgi atbildēju, ka man nepieciešams miers un atpūta no visa, kas ir, tāpēc palikšu, kur esmu. Balss mani turpināja saukt, bet jau klusāk, un es tikai atkārtoju - es palikšu te un atgriezīšos, kad pati to izlemšu. Man nepieciešams miers.
Pāri visam staroja pilnīgs un rimts mūžības mirdzums, kur neieplūda ne mazākā laika daļiņa vai jebkas, ko laiks var nest.

Iemesls sapnim bija gluži prozaisks - noskatījos Hellboy 2:The Golden Army un pilnīgi iemīlējos Prinča tēlā - albīnas būtnes ar melnām ķermeņa daļām vienmēr bijušas mans skaistuma etalons, bet šis bija gluži burvīgs. Tāpēc sapnī izlēmu, ka vēlos mazliet ar viņu pabūt un izsaucu, radīju viņu sev. Pamazām viņš izveidojās no idejas par viņa eksistenci un dzīvības, un tad jau sēdēja manā priekšā tik pat dzīvs, kā es, un lūkojās manī ar mierīgu izbrīnu. Viņš jautāja man, kas es esmu, un es viņam to pastāstīja. Viņš teica, ka es neesmu kā tie, kas no viņa cilts, bet neesmu arī gluži kā cilvēks, pēc kā izskatos, tāpēc šoreiz viņš nezinot, kā mani dēvēt, bet īpatnējākais situācijā esot tas, ka neesmu viņu radījusi kā citi, kas vēlējušies viņu redzēt sapnī - no savām domām, vizualizācijām, vēlmēm un fantāzijām, būtībā - no sevis, bet gan radot viņu no tīrās sapņu enerģijas, atvasinot viņu no viņa paša būtības, tēla dvēseles, tikai iedodot mazliet savas dzīvības, lai šajā mirklī mēs būtu līdzās. Tas esot pavisam nepierasti, jo vēl neviens neesot viņu šādā veidā izsaucis.
Ar katru mirkli viņš palika arvien dzīvāks un īstāks, saruna apsīka un viņš tikai vēroja mani ar degošām acīm. Un tad...mēs bijām tuvi. Ļoti tuvi. :D