Sapņu templis

Biju jauns cilvēks kādā senā un primitīvā zemkopju ciltī, kura mitinājās tuksnešainā apgabalā, līdzīgā Sīrijai. Neviens tur neapzinājās nedz dzimumu, nedz vecumu, nedz laika plūsmu, visi bija kaili un nevainīgi pasaules priekšā, jo viss notika vēl pārlieku neapzināti, dabiski un automātiski. Viss, kas bija, bija tāds eksistējis mūždien un turpinās tāds būt visu turpmāko mūžību. Apstākļi bija grūti, trūka ražas un ūdens, un arī dvēseliski gribējās ko vairāk, lai arī vēl nezināju ko. Bet biju dzirdējusi par tālu zemi, ko var atrast sasniedzot pasaules malu - tā esot dievu svētīta, īsts Debesu dārzs Zemes virsū, auglīgs un skaists, kur dzīvot ir viegli un dievi palīdz visā, kas uzsākts. Tiem, kas dodas to meklēt, jāņem līdzi ziedojumi, kurus pie ieejas šai zemē dot to sargājošajiem dieviem, kas izlems, vai atnācējus ielaist, vai atraidīt. Kopā ar L., kas bija man kāds asinsradinieks vai vienkārši ļoti tuvs draugs, savācām labāko no pēdējās ražas, tuksneša ziedus, augļus un primitīvus graudaugus, un devāmies uz pasaules malu. Pēc ļoti ilga laika - lai arī šķita, ka pagājusi tikai viena diena - sasniedzām pasaules malu. Tā bija neizmērojami dziļa aiza, kuras dibenā plūda strauja upe un mita lieli krokodili, bet pāri tai veda nedrošs un apsūnojis virvju tiltiņš. No upes plūda bieza migla, bet kraujas otrā pusē tiešām varēja redzēt leknus, zaļojošus augus un dzirdēt putnu dziesmas. Devāmies pāri un tiltiņš izrādījās tomēr esam ļoti stingrs, vienīgi tas stipri šūpojās un tāpēc es pazaudēju savu ziedojumu. Bet, pārejot pāri, uz ieejas takas skaistajā dārzā, kuru no abām pusēm norobežoja stāvas klintis, redzēju stāvam pusaugu jēru ar zilganpelēku vilnu. Tas skatījās uz mani ar biedējoši saprātīgu skatienu un es tajā pat mirklī nolēmu, ka tas būs mans ziedojums. L. gan centās mani atturēt - asins ziedojums gan dieviem nepatikšot - bet es neklausīju un uzcēlu dzīvnieku sev uz pleciem. Tas nepretojās nemaz un tūlīt pat nomira. Turpinājām ceļu un jau pēc brīža pamanījām melnu alas ieeju, no kuras varēja dzirdēt tādu kā rosību, tādas kā zemas balsis. L. nolēma, ka tur mīt dievi un droši devās uz priekšu, bet es viņu aizturēju un uzmanīgi ieskatījos alā. Izrādījās, ka tas ir lauvu midzenis, kurā gulēja daudz lauveņu un lauvu tēviņu. Tie visi mūs pamanīja un, brīdinoši rūcot, lēnām cēlās kājās un tuvojās. Tik pat lēni es nolaidu jēru no saviem pleciem un noguldīju alas priekšā. Tas atkal bija dzīvs un joprojām skatījās uz mani ar savu dziļo skatienu. Bet es ilgi vairs nekavējos, tā vietā kopā ar L. metāmies prom dārza iekšienē cik ātri vien varēdami, aiz muguras dzirdot, kā lauvas saplosa jēru, lai tad mestos pakaļ mums. Bet pa to laiku jau bijām paspējušas atrast vecu, efejām apaugušu akmens namu milzu dārza pašā vidū. Patvērāmies vienā no istabām aiz tumša koka skapja, apķērām viena otru un cerējām, ka mūs neatradīs, un tai pašā mirklī lēnām sāka mosties apjausma, ka esam kailas, kāds ir mūsu dzimums un kā rit laiks, un, ka ceļa atpakaļ vairs nebūs, jo dārzu sargā nevis dievi, bet lauvas, un tāpēc neviens nebija atgriezies no dārza meklējumiem, ka neviens nebija vēl ticis šai sardzei garām - tā nepieņēma miermīlīgos zemkopju upurus.