Sapņu templis

Pirmais, ko atceros – pēkšņi atrados ļoti spilgti oranži un tehniski dekorētā televīzijas šova studijā, kas stipri atgādināja Krievijas tv šova „Logi” studiju. Redzēju ieejas nišu un dzirdēju šova mūzikas sākuma spalgos akordus. Tad niša atvērās un pa to, augsti kājas cilādams, izlēkāja šova vadītājs, kas šoreiz gan nebija Dmitrijs, bet gan Sātans, lai arī tik dīvainu viņu nekad nebiju redzējusi. Viņš bija kalsns, ļoti bāls, apvilcis vizuļojošu un mirguļojošu, stipri pieguļošu un spilgti, spilgti
oranžu āksta tērpu, bet viņa mati, kas dabiski būtu bijuši gari un vienkārši rudi, arī ar spilgtām krāsām bija nokrāsoti tajā pašā tonī, kas dominēja visā studijā, un ar želejām sakārtoti stīvā un stāvā frizūrā, kas atdarināja liesmiņu deju. Viņa acis bija apsarkušas un šaudīgas, bet sejā atiezts visplatākais un ķēmīgākais smaids, atsedzot šaurus, dzeltenīgus zobus un gaļīgas smaganas. Parādīdamies, viņš uz brīdi sastinga
groteskā pozā, paceļot vienu kāju, izgriežot līkās kurpes purngalu stāvus gaisā, kalsnās rokas paceļot pret savām krūtīm, it kā žestā, kas parodē godīgumu, tomēr pirksti bija sažņaugti un saspringti kā skrienošu zirnekļu kājas.

Es stāvēju studijas stūrī, ģērbusies garās, tumši indigo krāsas drēbēs, un jutos šokēta par viņa izskatu, vienlaikus jūtot, kā mana seja saviebjas riebuma izteiksmē, jo šī aina man likās kā pretīga parodija par Lokiju. Sātans to sajuta, cīrīgi nostājās, sakrustojis rokas uz krūtīm, un koķetā balsī, lai arī tai cauri skanēja daudz ņirdzīguma, bilda –

- Ak, patiesi... Vai tad man vienmēr jāizskatās ĻAUNAM, lai mani atzītu? Labi, tev par prieku man nekā nav žēl – lai būtu!

Un pēc šiem vārdiem viņš gan saglabāja to pašu augumu un tērpu, bet mati sakārtojās mazliet rāmākā frizūrā un āda no baltas kā ar krāsu nopludināta kļuva indigo zila, gandrīz melna, gluži mana apģērba krāsā, savukārt vaibsti kļuva asāki un cēlāki, akmens gludi, bet acis – tumši sarkanas, kā rubīni melna akmens ietvaros.

Tad viņš devās tālāk un es varēju apskatīt visu studiju pilnībā. Sākumā mans skatiens bija ierobežots, lai es skatītos vienīgi uz viņu, bet tagad es redzēju, ka vienā centrālā galda pusē uz dīvāna sēž viena pati sieviete, pelēka no bailēm, rokas žņaudzīdama un nervozi skatīdamās visapkārt, savukārt otrā pusē sēž paveca, tukla kundze ar brillēm uz deguna un augstu, apaļu copi, nīgri savilkusi pieri pret bailīgo sievieti un visa virmodama netīri oranžos toņos. Viņai blakus sēdēja kalsna pusmūža sieviete ar smilšu krāsas ādu, matiem un drēbēm, kas mazliet histēriski smējās par kaut ko, ko bija iedomājusies, bet viņu centās apklusināt viņai blakus sēdošs, jauns vīrietis, kurā dominējošie toņi bija dubļaini gaišbrūni. Bet uz galda starp viņiem ar galvu pret tribīnēm bija noguldīts melnā tērpts vīrietis ar aizsegtu seju, un viņa krūtis bija atvērtas un tajās mutuļoja bieza tumsa, bet sirds rajonā spīdēja un blāzmoja violeti tumšzila gaismas lodīte, kas te dzisa, te iedegās spožāk. Tā bija viņa dvēsele, kas gatavojās mirt, un sanākušie bija te, lai strīdētos – vai ļaut tam notikt un, līdz ar to, atdot šo dvēseli nebūtībai, kas izraisītu arī vīrieša nāvi, vai arī pieņemt Sātana piedāvājumu un ļaut viņa dvēseli pārstādīt, kā rezultātā vecā gan aizietu bojā, bet cilvēks vēl kādu laiku dzīvotu ar svešu, kādam nozagtu dzīvību krūtīs. Sātans nostājās pa vidu un izstiepa rokā turēja, mazu un melnu auduma tarbiņu, kuru pavēra un ļāva visiem apskatīt tajā ielikto, kādam nozagto dvēseli – spoži un stabili mirdzošu, balti sudrabainu. Tajā mirklī klātesošie sāka strīdēties – nervozā sieviete, kas bija tā cilvēka sieva, lūdzās, lai nedara neko tik pretdabisku, bet pārējie, kas bija viņa māte, māsa un brālis, kliedza uz viņa sievu, ka neļaus vis viņam nomirt, ka tas būtu pretdabiski, jo viņam vēl jādzīvo un, ka viņa nekad nav viņu mīlējusi, ja reiz tagad tik viegli padodas. Tas turpinājās ilgi, bet Sātans visu šo laiku tikai stāvēja pa vidu un smīnēja, un tribīnēs sēdošie viesi bija sastinguši kā statujas, vērojot visu neko neredzošiem skatieniem. Beidzot nervozā sieviete neizturēja un sabruka, apraudot savu nespēcību un sava vīra likteni, viņa māte apmierināti ieklukstējās, ka panākusi savu, bet Sātans nogaidoši palūkojās uz mani, it kā gaidīdams, ko teikšu es, un tad es atcerējos, ka esmu nākusi kā aizstāvis un advokāts nozagtajai dvēselei. Sāku garu runu, ievadvārdos stāstīdama par šīs dvēseles rašanos un mērķi, bet tad sapņa aina pārslēdzās uz nolaupītās dvēseles cilvēcisko ietvaru – kādu jaunekli, vārdā Roberts, kas dzīvoja mūķeņu uzturētā psihiatriskajā klīnikā – klosterī , kas bija paredzēta kā garīgās atpūtas vieta viegli un mierīgi slimajiem.

Bija nakts, tumsa, jo visas gaismas jau bija izslēgtas. Ārā bija rudenīga un vējaina nakts. Kāda mūķene, tērpusies melnā, garā tunikā un baltā galvassegā, kas nosedza plecus, kaklu, vaigus un zem tās uzmauktu, stūrainu cepuri, kuras melnie gali līda ārā un veidoja tādu kā rāmīti ap viņas galvu, sēdēja pie Roberta gultas un sveces gaismā lasīja Bībeli. Viņas seja bija ļoti mierīga un apgarota. Pēkšņi Roberts atvēra acis un, strauji ievilkdams elpu, saspringti piecēlās sēdus, ar roku ķerdams pie krūtīm, bet ar otras rokas pirkstiem krampjaini iegrābjoties palagā. Mūķene savilka uzacis izbrīnā, nolika Bībeli uz galda, un straujā, sīkā solītī piegāja pie Roberta, jautājot –

- Brāli Robert, vai viss kārtībā? Kas noticis? Vai jūs murgojāt?

Roberts, atbalstīdamies pret apmulsušās mūķenes roku, pārlika kājas pāri gultas malai un brīdi smagi elpoja, ar ieplestām acīm lūkodamies nekurienē un ar roku nekoordinēti grābstoties ap savām krūtīm. Tad viņš apsēdās slīpāk un, joprojām neskatīdamies mūķenei sejā, dobjā un aizsmakuši metāliskā balsī teica –

- Māsa... Es jūtu garīgu nepieciešamību izstāstīt jums visneparastāko un apbrīnojamāko notikumu. Man vairs nav dvēseles.

- Ko jūs teicāt?, - pārvaicāja pārsteigtā mūķene, - Robert, vai jums tiešām nekas nekaiš?

- Man vairs nav dvēseles, - viņš atkārtoja, - Man vairs nav dvēseles. Man vairs nav dvēseles. Man vairs nav dvēseles!!!

Pēdējie vārdi jau izskanēja izmisīgā kliedzienā, un Roberts atgrūda mūķeni prom no sevis, metoties ārā pa augstajām, gotiskajām savas istabas durvīm. Viņš aizskrēja pa labi, tumšā un senatnīgā akmens gaitenī, kura sienās bija iegrebti Ēdenes dārza, koku, augu un aiz tiem paslēpušos cilvēku motīvi, kas viss kopā drīzāk atgādināja Baudu, ne Ēdenes dārzu, savukārt grīdu rotāja smagnēji, bet ļoti grezni rožu un ērkšķu akmens ciļņi, krīta balti uz tumšpelēka fona. Tad viņš auļoja lejup pa monumentālām, platām un izliektām akmens kāpnēm, bet mūķene, izbiedēta un nesaprotoša, skrēja viņam pakaļ pa klostera klusajām ejām, saucot –

- Apstājieties, brāli, ak Dievs, apstājieties, tā taču nevar darīt, lūdzu, jums jānomierinās, lūdzu!...

Neviens cits necēla ne ausu, it kā klosterī viņi būtu palikuši divi vien. Tikmēr viņi bija nonākuši līdz plašai, astoņstūra formas telpai, kas reizē bija bibliotēka ar tūkstošiem grāmatu plauktos gar tās sienām, un observatorija, kuras kupols bija plaši atvērts, atsedzot zvaigžņu pilnas debesis. Bet teleskopa vietā telpas vidū bija kā ieaugusi ļoti, ļoti augsta koka statuja, kas bija veidota kā ļoti zarots, bet neaplapots, resns koks, kura zaros bija novietotas daudzas citas koka figūras, kas atdarināja visus klostera pacientus. Lielais vairums viņu sēdēja kaut kur pa vidu zariem, citi apskāvās, citi līda viens pie otra, citi stāvēja apakšā un centās uzkāpt, citi bija pusceļā uz zariem, bet viens līda pa visaugstāko un vistrauslāko zaru pretī debesīm. Roberts kā apmāts metās kāpt šajā kokā, bet mūķene skrēja nopakaļus, satraukti lauzīdama rokas un lūgdamās, lai viņš pārstāj, lai nesavaino sevi, bet viņš, šķiet, to nemaz nedzirdēja. Kad viņš bija uzkāpis jau visaugstākajā zarā un saspringti skatījās debesīs, itin kā kaut ko meklēdams, mūķene bija paspējusi dabūt kaut kādas kāpnītes un lēnām, nedroši rāpties augšup, bet tad Roberts metās uz galvas lejā, trāpot tieši nelielā baseiniņā – strūklakā pie milzu statujas saknēm, kas bija būvēta kā pazemes izeja uz lielu ezeru blakus klosterim. Tai mirklī visas koka statujas pagrieza galvas pret baseinu, iepleta tukšos koka acu dobumus un vienoti kliedza. Arī mūķene iekliedzās un metās ārā no klostera, skrienot uz ezeru, kamēr vējš plosīja viņas drēbes, bet viņas bālā sejas āda spokaini mirdzēja nakts gaismās. Kad viņa nonāca ezermalā, Roberts jau bija uzniris, drūmi sēdēja uz kāda akmens krastmalā. Mūķenei pienākot, viņš metāliski gārdzošā balsī sāka deklamēt it kā vārdus no kādiem svētajiem rakstiem –

- Es kāpšu augstākā koka trauslākajos zaros,
Lai meklētu Debesīs,
Es nolaidīšos dziļākā ezera tumšākajā dzelmē,
Lai meklētu Ellē
Vai Tu esi visur, kur esmu es,
Mans Kungs...

Tad viņš satrūkās un saspringti ieklausījās apkārtnē, un gluži vai panikā metās atpakaļ uz klosteri, mūķenei sekojot viņam milzu neizpratnē, bet es kā ainas vērotāja sāku dzirdēt, ko viņš dzird – kā es kā Dieva pārstāve un Sātans diskutējam par viņa dvēseli un tiesībām uz dzīvību, kamēr pāri šai sarunai arvien skaļāk un griezīgāk sāk skanēt izsalkušo garu kliedzieni un ķērkšana, gatavojoties pārņemt viņa ķermeni, saprātu un būtību, lai plosītu to mūžīgi mūžos. Uz mirkli uzplaiksnīja aina no improvizētās šova studijas, kurā Sātans jau bija izņēmis mirstošo dvēseli no tās īpašnieka krūtīm un ielicis tādā pašā melnā tarbiņā, kā nozagto, rādīja to visiem, bet es pieprasīju iespēju pieskarties tai, kuru es aizstāvēju, lai dotu mirkli noskaidrotas apziņas un iespēju pašam izvēlēties, kur un kā būt – ja viņš ļautos bailēm, tad tiktu atdots Sātana rīcībā, bet, ja paļautos un lūgtu palīdzību Debesīm – tad viņu aizvestu atpakaļ un sargātu es.

Notikumi atgriezās pie Roberta un viņš bija paspējis aizskriet atpakaļ uz savu istabu. Viņš stāvēja pussabrucis pār kādu ar mantām un rakstāmpiederumiem nokrautu galdu un izmisumā elsoja, istabā bija pilnīgi tumšs un viņu vajāja šausmīgās izsalkušo garu balsis un saucieni, bet bailes bija pilnībā viņu pārņēmušas un krūtīs dunēja neizturams , aprijošs tukšums. Telpā bija iekļuvis un pie viņa kājām apstājies mazliet izbiedēts klostera kaķis, kas skatījās Roberta acīs un uztraukti murrāja. Tajā mirklī es pieskāros viņa dvēselei un apziņa par sevi uz mirkli viņā atgriezās. Izmisuma dzīts viņš sāka kliegt –

- Dievs, es tevi lūdzu, palīdzi man!! Eņģeļi, kas mani dzird, palīdziet! Lūdzu, Dievs, lūdzu, Debesis, sadzirdiet mani, lūdzu!!!...

Paralēli ritošajos notikumos studijā es pasmaidīju, maigi paņēmu viņa dvēseli savās rokās un savienoju no jauna ar viņa būtību. Tad pazuda studija, pazuda diskusija par to, kur viņam lemts būt, pazuda izsalkušo garu kliedzieni. Roberts ķēra ar roku pie krūtīm un juta izbrīnu, vieglumu, un atvieglots sāka klusi raudāt. Tajā brīdī telpā ieskrēja izbiedētā mūķene, bet Roberts viņai teica –

- Viss kārtībā, māsa. Ar mani tagad viss ir kārtībā. Esmu atgriezies.
Mūķene nedroši viņam nāca klāt un vaicāja –

- Bet kur jūs bijāt, Robert? Vai jūs bijāt Ellē? Ko jūs pieredzējāt?

- Es nebiju nedz Debesīs, nedz Ellē, - Roberts skumji atbildēja, - es biju pa vidu un nespēju atrast ceļu uz mājām...

Tad atkal asaras nomāca viņa balsi un mūķene, aplikusi roku ap viņa pleciem, vedināja viņu uz gultu, solīdama sargāt viņa mieru visu nakti līdz pat rītausmai ar lūgšanām un ticību, ka tagad viss būs labi.

Sākumā pa klinšainu taku, tad jau pa jūrmalas smiltīm biju aizgājusi līdz jūras malai. Smiltis un debesis bija pavisam pelēkas, bet jūra - tumšā dzelzs krāsā, bija rudenīgi vēss, un es pie sevis domāju, ka šāda aina vienmēr uzdzen visvairāk skumju. Kad jau kādu brīdi biju gājusi, apsēdos pie augstas, smilšainas klints un vēroju jūru, bet tad pamanīju, ka strauji kļūst gaišāks. Man likās, ka Saulei jau jābūt norietējušai, tāpēc brīnījos, no kurienes gaisma, bet tad pie apvāršņa sākās saullēkts, strauji austot ļoti lielai un ļoti spožai, liesmaini dzeltenai saulei, kuras gaisma tomēr bija ļoti maiga, un visas debesis izgaismojās zeltainas, smiltis tādas pašas, bet jūra no tumšas kļuva visos skaistākajos toņos rožaina un ļoti dzīva. Kad saule bija uzkāpusi zenītā, no tās nāca spilgts, bet saudzīgs stars, ietriecās man tieši krūtīs un tad varētu teikt, ka man sākās orgasms, bet tas bija dvēselisks, nevis fizisks, ļoti spilgtas sajūtas visā būtībā, kuru laikā biju absolūti apzināta un absolūti ekstātiska, skatoties tajā spilgtajā gaismā un mazliet brīnoties, kā gan tas spožums neizdedzina man acis. Kad saule izgāja no zenīta, tas lēnām beidzās un apkārtne sāka izskatīties vienkārši kā jau vasarīga saulrieta laikā un es domāju, ko gan tas nozīmēja, un jutu nākam ģīboni. Man garām gar krastmalu aizgāja smaidoša meitene, kas agrāk bija mana klasesbiedrene, un es konstatēju, ka pilnīgi skaidri redzu viņas auru visās tās izpausmēs, paspēju nodomāt - o, es tagad redzēšu vairāk?.. - un tad noģību tieši ar tādām sajūtām, kā būtu bijis dzīvē, pēc kā arī uzreiz pamodos.