Sapņu templis

Šajā sapnī es biju vērotājs leģendas dzimšanai. Oneiro, sapņu dievs, reiz bija iemīlējis cilvēku meitu, Zemes sievieti - dzīvības pilnu, sievišķīgu, gariem, kupliem matiem. Viņš paņēma šo sievieti uz savu pasauli, dāvājot viņai visu, ko vien sapņi var dāvāt - un tā viņa sapņoja, ilgi jo ilgi, un viņas ķermenis jau sen kā bija miris, tikai gars joprojām mita skaistākajā no sapņiem. Bet viņa saprata, ka ir ceļš, ko turpināt un tas, kur viņa mīt, nav viņas galamērķis, tāpēc lūdza Oneiro viņu atlaist. Sapņu dievs tam nepiekrita. Viņš rūpējās par savu mīļoto vēl jo gādīgāk un apdāvināja kā nekad. Tomēr viņa atkal lūdza tikt atlaista. Oneiro vairāk par visu baidījās viņu zaudēt, jo šajā mīlestībā bija atradis ko vairāk, kā dēļ būt, ne tikai eksistences pēc, tāpēc nedeva viņai atļauju aiziet. Tad viņa devās uz vientuļu vietu un lūdza savu Māti - lielo Dievieti - palīdzēt atrast izeju no sapņa. Viņa tika uzklausīta. Dieviete viņai pieskārās un ielaida viņā savu aspektu, kuras iemiesojums nu bija šī sieviete - Ragana. Melnie mati nosirmoja kā ar sudrabu nolieti un tos pluinīja spēji sacēlies vējš, āda izbalēja un tajā kā upes ievilkās cēlus vaibstus veidojošas grumbas, bet acīs spulgoja ledus. Oneiro, Ragana teica, ar pirkstu atvērdama sudrabzilu plaisu starp dimensijām, man pietiek spēka, lai atvērtu durvis vien tik, cik vajadzīgs, lai es spētu ieskatīties pasaulē, kur man jāatgriežas, bet, ja tu man nepalīdzēsi atvērt tās pilnībā, lai es varētu aiziet, man pietiks spēka, lai iznīcinātu pasauli, kurā esmu pašlaik.
Sapņu dievs brīdi klusēja un tad ar vienu vēzienu atvēra lielu, zaigojošu portālu, beidzot atlaižot tik kaislīgi mīlēto Raganu, kas pazuda baltajā gaismā. Durvis aiz viņas aizvērās. Bet Oneiro sejā dzima izmisums, kādu nebiju redzējusi ne cilvēka, ne augstāku vai zemāku būtņu sejās, un pasaule ap viņu sasprāga sīkās, krāsainās šķēpelēs.