Sapņu templis

Atkal Nams. Šoreiz visai tukšs, pastaigājos tur ar L. vienkārši apskatot pamestas istabas un gaiteņus. Bija pat visai gaišs, it kā caur logiem iespīdētu putekļaina saules gaisma. Istabu stūros mētājās sarūsējuši dzelži un mehānismi, tam visam pa vidu - kožu un laika saēstas mīkstās mēbeles, it kā kādreiz tur būtu ritējusi pavisam mierīga dzīve. Pēkšņi blakus esošā istabā sāka klusināti skanēt televizors, kas jau agrāk ir noticis kā brīdinājums, ka miers ir tikai klusums pirms vētras, bet kuru katru mirkli var sākties visai nekontrolējama un neparedzama darbība, kas nebūt nebūs no tām patīkamākajām. Aicināju L. doties prom, kamēr nav par vēlu, jo nebija noskaņojuma nekādām nepatikšanām, pie tam, arī Spēle nebija tai brīdī paredzēta, tomēr viņa iespītējās un teica, ka gan jau šoreiz nekas tāds nenotikšot. Viņa devās pie durvīm, aiz kurām skanēja brīdinošās skaņas un es, tā kā negribēju viņu pamest vienu iespējami bīstamā vietā, sekoju. Tomēr, tās atvertot, nekas ļauns nenotika. Tā bija tikai tukša, pelēka, putekļu un zirnekļtīklu pilna istaba ar jau izslēgtu televizoru un gadu desmitiem neskartu atpūtas krēslu tā priekšā. L. durvis atkal aizvēra un es viņu atkārtoti lūdzu man sekot, lai mēs pamestu šo vietu, bet viņa savādi uz mani paskatījās un teica, ka nesekošot man ne uz kurieni, jo tā vairs neesot es, bet gan Vietas radīta būtne-programma, kas tikai veidota, lai izskatītos pēc manis, runātu un domātu tā, bet patiesībā kādā mirklī uzbruktu. Es apmulsu un ieskatījos līdzās esošā spogulī, lai konstatētu, ka mani vaibsti gan vēl ir ļoti līdzīgi tiem, kādi man ir, bet pati tomēr esmu mainījusies un kļuvusi par gara auguma pievilcīgu vīrieti ar melniem matiem plecu garumā un gluži melnām acīm, kurām pat baltumus nevarēja redzēt. Pieņēmu, ka L., iespējams, ir taisnība, tāpēc pastāstīju viņai, kur ir izeja, lūdzu viņu doties prom, bet, kad viņa aizgāja, aizdedzināju sevi vienkārši uzliesmojot, lai nevienam nenodarītu ļauna, ja L. tiešām nebūtu kļūdījusies. Tomēr pēc mirkļa attapos un liku liesmām pazust, pēc kā arī pamodos, jo konstatēju, ka Nams izmēģinājis uzbrukumu, ar kādu vēl nebiju sastapusies - nevis uzbrukt un nogalināt pašrocīgi, bet tiem, kas viņā iegājuši, caur bailēm likt nogalināt pašiem sevi. Un es baidos nodarīt pāri L.
Būs jauns Spēles lauciņš, ar ko nodarboties, kā šķiet. :)

Atgriežoties pie senākiem sapņiem - mani mazliet mulsina, kas gan būtu varējusi būt Oneiro dāvana, jo, kopš pamodos ar sirdslēkmi toreiz, tās nav pārgājušas, lai arī šķita, ka būšu sevi sakopusi. Vai tiešām tikšanās ar viņa brāli?..