Sapņu templis

Kādu augstāku spēku uzdevumā man bija jādodas izlūkos uz kādu blakus dimensiju, kuru apdzīvoja dēmoniem līdzīgas Haosa būtnes. Starp viņiem bija radušās nesaskaņas, balstoties uz šādu likumu - ja kāds no viņiem bija sasniedzis gana augstu attīstības līmeni un vēlējās atkal savienoties/atkalsabrukt sākotnējā, pirmatnējā Haosa līmenī, tad viņam atlika vien pateikt - es esmu dievs. Un tad tas notika. Agrāk par vajadzīgo mirkli viņi visi to nemaz nezināja, atminējās tikai tad, kad bija gatavi. Bet viens šo noslēpumu bija tomēr atklājis pirms laika un izlēma to izteikt, lai arī viņu vadīja tikai un vienīgi egoisms un varaskāre, vēlme visu kontrolēt. Viņam šķita, ka Haosam jābūt kā pamatspēkam visās dimensijās, ne tikai viņējā. Man bija uzdots to apstādināt, tikai sākumā nevarēju saprast, kā man iekļūt viņu dimensijā. Beigu beigās atradu vārteju, kuru gan apsargāja dēmons - sargs, kurš atteicās mani laist garām. Noslēdzu ar viņu derības - spēlējām kaut kādu kauliņu un kāršu spēli ar rubīnsarkaniem kauliņiem; ja es uzvarētu, viņš mani ielaistu, ja viņš - viņam būtu tiesības mani nogalināt. Es tomēr uzvarēju un jau grasījos doties iekšā, kad viņš mani brīdināja, ka mani tur saplosīšot pirmajās minūtēs, jo neizskatos kā viņi, un piedāvāja iespēju to novērst. Man būtu jāieņem sevī daļa viņu Haosa, lai spētu pēc vēlēšanās pieņemt izskatu kā viņiem, un tas jāizdara iedzerot asinis no kāda cilvēka ķermeņa, kas karājās pie ieejas viņu dimensijā, nogalināts, bet mūžam dzīvs. Es piekritu, jo darbs bija svarīgs, un devos iekšā. Otrā pusē attapos sarkanā, retu klinšu piekaisītā tuksnesī. Debesīs liesmoja tuva un balta saule. Es biju nokavējusi, jo dumpinieks jau bija izteicis vārdus un cēlās pretī debesīm, lēnām aizklāja sauli, bet nesavienojās ar visu, jo bija pārāk zems priekš tā, viņš vienkārši uzkundzējās pār visiem enerģētiski. Visdažādāko izskatu un augumu dēmoni vien noskatījās, bezpalīdzīgi pavērsuši acis pret debesīm. Es sašutusi skrēju starp viņiem, purināju aiz pleciem un kliedzu, vai tiešām viņi ko tādu pieļaus, ka viena mērgļa dēļ pastāvošā kārtība tiktu sagrauta visur, kad pēkšņi manā priekšā zeme nodrebēja, atvērās un no tās izšāvās resnas, melnas ķēdes, sagrāba dumpinieku un norāva to pazemē, aiz sevis pazudinot jebkādas notikuma pēdas. Haosa būtnes viena pēc otras attapās, kamēr es klusi atkāpos un pametu viņu pasauli, apmierināta, ka viss beidzies, bet sarūgtināta, ka būs vienmēr daļa no viņu pasaules jānēsā sevī un ir par vēlu atteikties, jo tā jau ir daļa no manis.

Kādā mājā, senā un tumšā muižā, viens otra dzīvību sargāja tēvs un dēls, apmēram 50 un 20 gadus veci. Sargāja no trīs melnos apmetņos tērptām būtnēm, kas ik pa brīdim iekļuva mājā caur sudrabziliem portāliem un centās viņus nogalināt visos iespējamajos veidos. Tēvs ar dēlu centās arī izkļūt no muižas, bet tas nekādi neizdevās, līdz tomēr beigās viņiem sanāca to pamest. Tomēr melnie nogalināja dēlu un stāvēja ap viņiem puslokā. Un tad man tika dots redzēt, kādu to visu redz apmetņos tērptie. Izrādījās, ka viņi ir trīs brāļi, trīņi, fantastiski skaisti jaunekļi sengrieķu jauniešu drēbēs ar gariem, zeltaini rudiem matiem, kas sevis vajātos redzēja kā šausmīgus, tumšus ļaunuma pūžņus, no kuriem nogalinātais izplūda un sasūcās zemē kā skābe.

***

Liktenis un Nāve, kā divas būtnes - šo spēku personificējumi - līdzās slīdēja caur Visumu, kaut ko pārsprieda un savā ceļā mainīja zvaigžņu izkārtojumus; vienkāršs, bet skaists sapnis.