šodien atklāju, ka man pieder galdauts. esmu sajūsmā.

vislabaka kārtošanas mūzika man ir astoņdesmito gadu sintīpops. patīkamas lirikas kurām dziedāt līdzi un ritmi pie kuriem kustināt dibenu un plivināt lupatu. diemžēl visas jūtūbes pleijlistes ietver sevī arī kaut kādu sieru, bet man gribētos lai tas izklausās pēc rādio skonto naksnīgās stundās.

vēl es esmu ievērojusi ka cilveki ļoti dažādi kārto māju. daži kārto māju sēžot pie datora. tā pārsvarā arī ir mana metode, diemžēl tā ir ļoti neefektīva metode, jo laika bulta un entropija un visu lietu tiekšanās uz haosu un tā. tad ir cilvēki, kas kārto katrā maliņā pa bišķītim, tā ka bardaks ir visu laiku pa visu istabu, bet tad vienā brīdī viss mirdz un laistās un smaržo pēc maijpuķītēm. man šī metode liekas pārlieku haotiska un neuzticama. Es kārtoju istabu šādi - izvēlos vismazāk bardacīgo stūri un sāku tur. uzreiz izjūtu apmierinātību par padarīto darbu. šodien saku ar palodzi uz kuras stāvēja tikai puķes, nagu vīlīte un tukša cigaresu paciņa. izmetu cigarešu paciņu, aiznesu naguvīlīti uz guļamistabu un noslaucīju palodzi ar lupatu, pārbīdot puķes. ļoti smuki. tad tālāk sakārtoju dīvānu, izpurināju pārvalkus nu un tāda garā. kustos uz rinķi pa istabu. šai tīrīšanas metodei ir vairakas problēmas. pirmkārt metode paredz, lai iztīrītu vienu stūri tām lietam, kurām tur nevajag atrasties, jāatrodas kaut kur citur, tātad tas tiek novietotas istabas nekārtīgaja daļā un tur sakrājas vēl lielāks bardaks. otrkārt kaut gan tīrība un spodrība iestajas pakāpeniski, diemžēl pakāpeniski iestājas arī nogurums un vienā brīdī arī apnikums un visam var viegli atmest ar roku. tad sanāk ka viena daļa istabas ir kārtīga un tīra, bet otra akumulē sevī visas netīras un pazudušās tējkarotes, tas izskatās tā kā izskatās, pie tam, tie nekārtīgumi kā vilnis ielīst atpakaļ satīrītaja daļā, treškārt, es, piemēram, bieži aizķeros aiz dažādiem priekšmetiem, izdomāju ka man jāpielaiko šie sen nevilktie svērki vai jāpalasa šitāte dzejoļu gramatiņa un tamlīdzīgi. līdzīgi ar šo ierakstu. hehe

kaut kādā pēcziemassvētku un pirmsjaunāgada bezmiega naktī es biju izdomājusi lielisku ierakstu par kopdzīvi, biksēm un vispār. protams, neko nepierakstīju un tagad dažas dižas rindas ir mūžam zudušas, bet vispār tur bija par to, ka man un filipam ir aptuveni vienāds gurnu apkārtmērs un kāju garums, un pilnīgi vienādas melnas bikses. lai tās atšķirtu visādos tumšos brīžos filips savām biksēm pieliek ķēdi, tādu kas savieno jostas turamo ļecku ar maku, un ievelk tajās brūnu jostu, manām biksēm, savukārt, ir poga ar bruļiku vidū. jāpiebilst ka mums nav arī strādājoša veļas mašīna, kas manāmi pamazina tīro/netīro drēbju standartu. tad nu lūk, vienreiz filips vakarā izlēma ka melnās bikses nu ir gana netīras un atbrīvoja tās no visiem pribambasiem, savukārt, es, ejot čučēt, brīvu roku visas savas parpaliņas nometu turpat blakus. nākamajā rītā izrādījās, ka bikses tomēr ir gana tīras, lai tās uzvilktu vēl vienu dienu, bet rīta agrumā filipa roka un acs nokļūdījās un es paliku bez biksēm. savukārt filips visu dienu nostaigāja ar bruļiku paslēptu zem brūnās ādas jostas, pašā vēdera viducī - taisni pa vidu starp nabu un pimpi.

tad kad satikšu vīrieti kurš uzreiz, neko neprasot, zinās ka man patīk pēdu masāža bet nepatīk ka pieskaras kāju īkšķiem, tad es viņu momentā apprecēšu, mēs dzīvosim privātmājā (bet ne tādā kas uzcelta pļavas vidū, drīzāk tādā kur jau veci koki apkārt un lielas ievas), man būs rožudārzs, rododenri un redīsu dobes. un kad viņš darīs kaut ko savā nodabā, es klusējot nesīšu tēju, mums būs tādi traki kaķi, kurus nevarēs noglāstīt, bet tik un tā pie mājas stūra, blakus ūdens mucai (tomātiem patīk lietus ūdens) bērsim visdārgāko kaķu barību.

esmu darba vajadzībām izkopusi absolūti apburošus atvadu vārdus "uz redzēšanos" "veiksmīgi" vai "visu labu", bet tik glāsmainā balsī, tādā samtainā, visu šīspasaules laimi sološā altā. noteikti vajadzētu iemācīties tā runāt visu laiku, varētu strādāt radio vai kapu biznesā.