sirdnA

Dzīvē gadās neveiksmīgi momenti. Piemēram, vakar izlaidu milzonīgu suni pagalmā uzgrauzt pērnās ozolzīles. Šis skraida apkārt, viss tāds pēc varoņdarba noilgojies, un liktenis piespēlē lielo vinnestu - pagalmā stāv kaķis. Hoho, sunis metas virsū upurim, bet upurim dzīvē ir citas intereses, viņam akurāt tagad ir jāvemstās. Nu, kā jau kaķi vemstās - visi muskuļi sapringuši, neaprakstāmas skaņas un izvalbītajās acīs pārmetums - vot, tieši tagad, ja?! Visu dienu varēja suni izlaist laukā, bet nē, vot, sagaida, kad es nevaru paskriet un tad uzrīda savu šakāli!

Suns tomēr saprot, ka ir izveidojusies ārkārtas situācija un pieklājīgi gaida, kamēr kaķītis pārstās rīstīties un spēs pildīt savus pienākumus. Un jau pēc dažām minūtēm viss ir tā, kā pieklājas - kaķītis brēkdams skraida ap mašīnu, viņam pakaļ dzenas suns.

Tādi smuki mākonīši aiz loga, un debestiņas tik zilas, un saulīte, ziniet, spīž kā tūkstots kilovatu spuldze! Taisni vai gribas sēdēt ērtā beņķī, kur grila dūmi nekož acīs un sacerēt kādu aizgrābtīgu dzejoli par sidraba strautiņiem, kuri tecēdami tek un ziedošais pavasars visriņķī, un cīrulis (šie tak ir klāt, ne? Ja nav, aizvietot ar jebko, kas nav vārna) vītero pilnā rīklītē. Un lai ar atskaņām, nevis kā tā mūsdienu dzeja, kura tiepīgi cenšas panākt efektu, kuru mums parasti sniedz beigta zirga skeleta ribās gaudojoša sniega vētra. Zirgu sauca Vasīlijs.

Bet nākotnē var raudzīties ar drošu skatu, jo mājās gaida makaroni jūrnieku gaumē (vienos vārtos ieliek visām Kaukāza, Vidusjūras, Ziemeļjūras, Dienvidjūras, un citu ģeogrāfisku objektu virtuvēm, kopā saliktām un pareizinātām ar Gordonu "Fuck You All!" Remziju.). Un kaķis. Neaizmirsīsim par neizsīkstošo urīna avotu. Kas var būt jaukāks par to.

Pa to laiku Vecpampāļos ir aizdomas par ledus bumbā paslēpušamies baciļiem: http://www.sciencemag.org/news/2017/04/food-microbes-abundant-enceladus

Ak, kaut kā pēkšņi atcerējos šito. Gadus 20 nebija redzēta.

https://www.youtube.com/watch?v=jEFTB6xwrpc&list=PL3RYZO9qYh_w3UXuZt76qw6ymVC3CzL7R

Runājot par ārzemēm, jūs esat sisīši.

Brīvdienas pavadīju eksotiskās zemēs automašīnā ar vasaras riepām, un nopietni pārdomāju, vai maz vērts atgriezties Tēvijā? Pilni tīkli ar "vāaai, sniegs, putenis, katastrofa, ledus laikmets, ahdies, ahdies, sniega kalni, apokalipse un armagedons!"

Jums vismaz kauns par sevi ir, šitādu brēku sataisīt dēļ tās puskrūzes sniega, kas te sabirusi pa kaktiem?

Kaut kāds tramīgs esmu kļuvis. Pagājušā gada martā elektriskās enerģijas provaideris drusku noskaņoja savu viedo skaitītāju rādījumus un piepeši es izrādījos iztērējis 1300 kilovatus mēnesī, just like that. Tagad biju uz dažām dienām atslēdzis visus man zināmos dzīvokļa devaisus un gribēju zināt, ko ta viedais būs sarēķinājis. A viedais Elektruma lapā izliekas par beigtu un aprīļa dati piepeši ir pārstājuši būt pieejami.

Klusi un pamatoti bīstos, ka tad, kad dati beidzot taps pieejami, izrādīsies, ka pāris nedēļās esmu nosvilinājis pusi no Pļaviņu HESa produkcijas.

Cik nu varam ticēt statistikai un norādītajai tautībai, bet tomēr patīkami.

Kopš 2017.gada janvāra 60,05% no Latvijas iedzīvotājiem ir latvieši.

Vairāk nekā 60%, dāmas, kungi un humanoīdi! Iemesls mazam šampanietim.

Iedvesmas avots:
http://www.pmlp.gov.lv/lv/sakums/statistika/iedzivotaju-registrs/

Vakar satiku savu Āgenskalna ezi. Tumsā to neredzēju, drīzāk sajutu lāstus un šņākšanu savā virzienā, un ielas malā izrādījās mazs, negants bumbulis, neapmierināts ar visādiem, kuri te vazājas.

Veģetārismam ir visādi paveidi, es varētu būt sanstītariānis. Tas ir, ēdu visu, izņemot tītaru. Ne tāpēc, ka žēl putniņa, bet tāpēc, ka tas ir fantastiski neglīts radījums, riebīgāks par jebkuru jūras izdzimteni (un Jūras Māte mēdz tādus piedzemdēt, ka lai diesnogrābstās). Kaut ko tik pretīgu negribas ēst, nelabi metas.

Klimats dod pirmo triecienu - uz ielas atstātā mašīnā ir karsti, smacīgi un baisi.

Pēterburgas metro bums.
http://www.telegraph.co.uk/news/2017/04/03/saintpetersburg-bombing-casualties-explosion-metro-train/

Hme, ar metro tagad jārēķinās kā ar lidostu - papildus dažas stundas ceļā. Ja nu kāds teroristu uzbrukums gadās, lai var pagūt laikā.

Jauna OS uz datora vienmēr saistīta ar zināmām galvassāpēm (Edge nevar norādīt download folder. Like, seriously?) tomēr man kopumā patīk, viss tāds jauns un neapskrambāts, un svaigs un vispār. Pārmaiņas ir baisas, tomēr patīkamas.

http://klab.lv/users/sirdna/723355.html

Pusotrs gads pagāja kā viena diena un raugi - trešās sezonas pirmā sērija ir gaisā!

Vī!

Saulīte un siltums, viss Āgenskalns izvēlies laukā pastaigāties, bērneļi mācās braukt ar skritulenēm un velosipēdiem, vecīši satupuši uz soliem un velk iekšā savu pēdējo pavasari.

Labticīgi pieņemu, ka kviektne par cirka lopiem ir tik pievilcīga, ka tā ir ļoti patīkama problēma, kuru var ļoti viegli atrisināt.

Uzliku desmito Windows. Uz telefona. Jautri.

Būtu man bikses, varētu iet pārgājienā.

Mēģināju mesties lielajā sportā un uzkačāt vismaz kaut ko no visa, kas man vēl palicis. Pamēģināju vēderpresi. Rezultāts, kā saka, šokēja nāciju.

Pagūglēju lietas un noskaidroju, ka vēderpresi kačāt man noteikti nevajag. Oh, well. Jānoslauka putekļi no hanteles un jākačā bicepss.

OK, nē, nu tā prese gan ir jākačā un noteikti, bet ļoti uzmanīgi un aiz stūra, tā, lai viņa to nepamana.

Lietus lāses koku zaros iezīmē vietas, kur nāks laukā pumpuri.

Sāku lasīt par loģikas un retorikas fallācijām. Ahdies, cik daudz fallāciju. Soli nevar paspert, lai neizfallētos piecpadsmit dažādos veidos.