sirdnA

Katru dienu tipinu garām fitnesa midzeņa reklāmai, kurā kā sevišķs bonuss šai mālusu pilnajā pasaulē tiek pasniegts "bez vīriešiem".

He, izrādās, ka Strenga vēl dzīvs. Un priecē mūs ar oriģinālām, nekad nedzirdētām atklāsmēm, ka latvieši iznīcina latviešus. Gāsp! Šoks! Nekad ne no viena ņergas nedzirdēta burkšķēšana! Atklāsme! Satoris un nirvanna!

Phe.

Viss, ko dara japāņi, ir mežonīgi kruta, jo to dara japāņi, jo viņiem ir kruta kultūra, jo viņi paši tā teica.

Piemēram, es nerimstu jūsmot par šo lielisko tekstu, kuru kāds japāņu topmenedžeris nolaida saviem padotajiem sakarā ar savārīto šmuci, kurai bija pienācis izstrēbšanas brīdis.

( ... tālāk ... )

Pirmdienas rīta lietutiņš mums sniedz virkni auto avāriju ceļā uz darbu. Jauki, ka bez manas līdzdalības.

Ach, zīmoli!

Atminējos, kā saldajā 1990.gadā cierēju pa Rīgu baltās adidas krosenēs, sveiciens no ļoti simpātiskas radu kundzes Amērikā, kuras, diemžēl, vairs nav (kundzes, ne jau Amērikas). Mamma ilgojās, lai mani par tām uz ielas nosit, un rekomendēja šādā situācijā nevis tēlot varoni (jo es biju pazīstams, kā bezbailīgs kauslis, mhm), bet gan nomest tupeles un bļaudamam bēgt. Tāda izdevība gan neradās, jo manas acis, kuras kā divas psihopātiskas ogles zvēroja no mana galvaskausa purvainajiem dziļumiem, atbaidīja kriminālos elementus.

Toties par adidāsenēm man palika pats labākais iespaids, jo tās velna kurpes man kalpoja gadiem ilgi, un, ja es būtu attapies apvīlēt īkšķa nagu, kalpotu vēl šobaltdien. Bet es neattapos, nags izurbināja krosenē caurumu un skaistums bija pagalam. Stāsts par īkšķa nagu ir atsevišķs un varbūt es to kādreiz izpaudīšu, bet varbūt arī ne.

Tai pat laikā, starp citu, manī nocietinājās pārliecība par brendu produktiem, kurus speciāli mūsu tirģelim ražo no sūdiem, jo ASV adidāsene bija nesagraujams tanks, bet adidāsene, ko es pēc tam nopirku tepat, sabruka pēc pusgada

Узнать про себя

Man tīri labi patīk multenes ar lācīša nedienām sabiedriskajā transportā.

Vasara ir drusku pierimusi un klimats ielās ir tuvs cilvēcīgam. Tas jauki. Vismaz var noiet 100 metrus bez ģīboņa.

Dvēseles mieram uzliku ausīs šito un mēģinu sev iedvest, ka man ir lāābi :)

https://www.youtube.com/watch?v=dMs_BjenuWE

Laiks ir stipri sabojājies.

Kāds varētu būt latviskais apzīmējums angļu valodas "nonevent"?

Piemēram, tā jezga ar lezbiešu pāri.

Interesanti, ar to pieredzi darbā. Kad mani dati tika sūtīti kārtējam projektam, mans attiecīgajā jomā pavadītais laiks tika apzīmēts ar 10+ gadiem. Reālo skaitu man ieteica nerakstīt, klienti varot pārbīties.

Gribētos iemācīties spļaut. Īstiem meistariem sanāk tāds kompakts siekalobjekts, kurš slaidā lokā lido vairākus metrus un trāpa, piemēram, vāveres acī. Ja es spļaudos, tad sanāk kaut kāds šļakatu mākonis, puse sakrīt pašam uz zoda, galīgi nekāda šika.

Jaunu lietu mēģināšana ir tāda viltīga padarīšana. Piemēram, rīt pamēģināšu lietu, kuru no bērna kājas esmu uzskatījis par absolūti muļķīgu laika nosišanu, neskatoties uz to, ka liela daļa no apkārtējās sabiedrības par to čurā bīstami augstas temperatūras tēju.

Bet mani piespieda, ar parastajām manipulācijas metodēm. "Kā tad tā, es tā centos, lai būtu kolosāli, a tu - tu man tagad šitā, ja?" - vainas sajūta. Un brīdinājums izstumt no bara - "to darīs visi. Visi. Tie, kuri nedarīs...nu, ar tiem būs cita saruna, citos apstākļos un durvis sarunas laikā būs ciet".

Redzēsim, redzēsim. Varbūt man sarauj šablonus un es pēkšņi saprotu bīstami augstās temperatūras čurātājus?

Aplūkojis sasisto mašīnas lukturi viņš pēkšņi saprata, ka nav drošs par to, ka dzīves pēdējos 44 gados ir izdarījis labākās iespējamās izvēles.

Ek. Organisms tikko sāka pielāgoties brīvdienām, svētdien nogulēju až līdz astoņiem. Tikko, tā sacīt, vergs sāka pa pilienam vien tecēt prom, kā atkal pie virpas.

Labā ziņa - Slāvu aplis atkal ir izbraucams vienā slaidā lokā.

Runājot par augsto politiku, būs aplam interesanti, kad parīt par Francijas ķeizarieni iecels madam ļepen.

Lai gan es ceru, ka neiecels.

Viņa ir nesmuka un balss viņai kā ļaunās pamātes ļaunajai pamātei. Un tāds nelabvēlīgs acu skatiens, kurš vēsta "pagaidi tik, krupi, kad mēs ar tevi nonāksim telpā bez lieciniekiem".

Vēl par politiku runājot, tajos "uz galda uzklātā baltā palaga svētkos, jo galdauta mums nav un nevajag lieki domāt par karameles krāsas traipiem, kuri izceļas spožajā saulē", karoč, briesmīgi nikni salutēja šoreiz.

Vēl pusdivpadsmitos naktī es savā nepatriotismā vārtījos pa gultu un kunkstēju, kad reiz beigsies tā dārdēšana aiz loga.

Jauki tādās pusbrīvdienās uz darbu braukt. Tukšas ielas, miers & klusums. 13.datumā būs vēl patīkamāk slaistīties, kamēr citi lieks muguras labieša druvās.

Viss pagalam, es jau sen teicu, un taisnība man ir.

Vispirms es vairs nejaudāju ne vārda uzrakstīt bez drukas kļūdām, viss jāpārlasa pa 10 reizēm. Tad tekstos neuztveru ne pusi informācijas. Man teikto arī pa lielam laižu gar ausīm, lai gan pašam liekas, ka cītīgi klausos. Nē, es lasu un klausos cītīgi, tikai lielāko daļu no manu dilstošā uzmanības un intelekta resursa apēd Apvienotais tarakānu orķestris manā apziņā. Pamatā dzirdu tikai to.

Polārlapsa un sabrukums, ka es saku. Kad mani satiksiet, apžēlojieties par nesakarīgi vervelējošo vīreli, iedodiet viņam kādu maizīti (ar aknu pastēti, ja drīkst) pagrauzt, varbūt padzerties arī, ej nu sazini, kad es to darīju beidzamo reizi.

Mākslas, kultūras un tunča konservu eksperta piezīmes.

Klīstot internetos, uzdūros ziņai, ka iet gaisā seriāls par Neil Gaiman "American Gods" tēmu. Grāmata man visai iepatikās (izņemot, protams, vietu, kur amerikāņi mēģina runāt krieviski, bet tas ir neizbēgams pasaules ļaunums, esmu jau pie tā pieradis, kā ar laiku mēdz pierast pie cirvja pierē un dunča plaušās). Anyway, ar skubu metos skatīties uz pirmo sēriju.

Seriāls man pārstāja patikt kaut kur padsmitajā sekundē, kad indiāņi no meldriem vienu vikingu ar bultām par ezīti pataisīja. Kam tāds fufelis bija vajadzīgs? Komiski, protams, bet šī nevienā vietā nav komēdija. Xdesmitajā sekundē pa gaisu lidoja nocirsta roka ar zobinu. Ko tā roka izdarīja, skatieties paši, bet šis epohālais idiotisms manī nogalināja ticību labajam. Kādā veidā tā vispār ieguva šo trajektoriju...eh.

Seriāls liekas pārliekam iespaidojies no troņu spēlēm.

Galvenais varonis ir absolūti nekāds, pfe uz viņu. Trešdienas kungs ir kudi ņi šlo, varbūt viņa dēļ piecietīšu šo ņirgāšanos par tīri labu grāmatu.

Dzīvē gadās neveiksmīgi momenti. Piemēram, vakar izlaidu milzonīgu suni pagalmā uzgrauzt pērnās ozolzīles. Šis skraida apkārt, viss tāds pēc varoņdarba noilgojies, un liktenis piespēlē lielo vinnestu - pagalmā stāv kaķis. Hoho, sunis metas virsū upurim, bet upurim dzīvē ir citas intereses, viņam akurāt tagad ir jāvemstās. Nu, kā jau kaķi vemstās - visi muskuļi sapringuši, neaprakstāmas skaņas un izvalbītajās acīs pārmetums - vot, tieši tagad, ja?! Visu dienu varēja suni izlaist laukā, bet nē, vot, sagaida, kad es nevaru paskriet un tad uzrīda savu šakāli!

Suns tomēr saprot, ka ir izveidojusies ārkārtas situācija un pieklājīgi gaida, kamēr kaķītis pārstās rīstīties un spēs pildīt savus pienākumus. Un jau pēc dažām minūtēm viss ir tā, kā pieklājas - kaķītis brēkdams skraida ap mašīnu, viņam pakaļ dzenas suns.