Jau Rīgā krāmējoties busiņā, tiek celta priekšā ideja večiem nodejot koncertā atsevišķu deju - jaunu pašu par sevi, turklāt tikai vīriešu izpildījumā. Līnijdejas diezgan paradoksālā kārtā sirgst ar vīriešu trūkumu. Aizsāktas kā vīriešu izklaide, kuriem nebija, ar ko dejot, tagad tās pamatā ir sieviešu izklaide, kurām...pareizi, nav, ar ko dejot.Lai gan arī starp vīriešiem pagadās tādi, kam šādas izklaides aizvien iet pie sirds. Iecerētais pasākums, tātad, ir nolemts panākumiem kaut vai sastāva dēļ vien.
Vizināmies uz Igauniju un robežpunktā visi čakli ejam uz podiņa. Kad mēģinām ielavīties vīriešu tualetē, garā sieviešu rinda protestē un dabūjam stāvēt kopējā rindā. Toties ir daudz laika, un turpat atejas rindā īsinām laiku, iemēģinādami deju. Jautri! Tad vēl tā kārtīgi nodejojam mašīnu stāvlaukumā, publika fotografē un visi ir apmierināti. Vīlējam tālāk uz Pērnavu.
Pērnavā pēc nelielas maldīšās atrodam parādes gājiena sākuma vietu. Pasākuma organizatore Kaie Seger, sīks un enerģisks meitietis, uzramšas mašīnā un parāde iet vaļā. Viņa ik pa brīdim kaut ko klaigā megafonā igauniski, bet neko no tā nesaprotam, izņemot to, cik viņiem ir jocīga valoda. Lēnītām soļojam pa gājēju ielu, pa brīdim kaur ko nodejojam, vai tāpat izpildāmies.
Palēnām aiztipinām līdz estrādei, kur atbraucēji var izrādīt, ko katrs māk. Esam iebakstīti pašās beigās, un tas ir labi, jo laiks stāvēt estrādes augšā un iemēģināt jauno danci. Sapucējamies uz dejošanu - ap galvu lakati, tumšas brilles uz acīm un kreklus nost. Daļu no ovācijām, kas bija veltītas četru puspliku tēvaiņu koncerta uznācienam es norakstu arī uz sevi! Pati dejošana nebija nekas dižs, deja vienkārša un izpildījums arī tāds, kā jau pusstundu gatavots, tomēr kopumā tas bija aplam jauki. Vēlāk vēl ar mums meitenes gribēja fotografēties...mēs smuki dejojot...
Pēc koncerta aši dodamies iepirkt Provīziju un braukt aizņemt labākās telts vietas pie Sassi staļļa, kur pasākums turpinās. Starp citu, Igaunijā vēl aizvien dzīvo T-Market, nez aiz kādiem apsvērumiem tur nemaina nosaukumus? Bet tradīcijas ir ieturētas - rindas ir garas.
Aizripināmies uz Sassi stalli. Tā ir zirgu audzētava, atrodas pavisam netālu no jūras. Uzslienam teltis un tipinām uz jūru iemērkties. Pa ceļam uztrāpām uz kaut kāda kanāla galu, kur zinātāji saka, ka esot peldējušies. Citi zinātāji apgalvo, ka var aiziet tuvāk pie jūras. Jūra tiešām tepat vien rēgojas. Brienam pa šauru taku starp milzonīgām niedrēm, līdz beidzot esam strupceļā. Abās pusēs smirdošu dūņu pilni kanāli un kaut kur aiz niedru biezokņa ir jūra. Varonīgākie tomēr dodas uz jūru, spiegdami, lamādamies un šļakstinādamies pa kanālu. Apdomīgākie, to skaitā arī es, paliek niedrēs un asprātīgi aprunā peldētājus un visas citas kompānijas, kuras mums labticīgi sekojušas. Tauta atnāk, iebāž galvu niedrēs, paosta dūņas, pasaka kaut ko nesmuku lietuviski un iet prom. Mūsu peldoņiem iet labi, bet nu ir mājās nākšanas laiks ar savām problēmām. Pirmkārt, dūņas krastā neviens nav atcēlis, otrkārt, atpakaļceļu niedru biezoknī uzreiz tā nevar atrast. Pēc ilgas maldīšanās un bļaustīšanās viņi parādās no pretējās puses un ir drusku dubļaini un asiņaini, tomēr laimīgi.
Vakars turpinās ar dejošanu, ar zirgu izrādīšanos un sacensībām, un atkal ar dejošanu. No pļavas ceļas putekļi un drīz visi dejo smukā mākonītī.
Ar nelielu pieklusumu, vakars līgani pāriet nākamajā dienā, kad visi drusku iekož un iedzer, un uzdejo, un tad ņem uz ausīm Ginesa rekordu. Par garāko deju līniju pasaulē. Iepriekš esot kaut kur Vācijā savākti 1180 ļaudis vienā desā, mums vajag vairāk.
Pasākums ir nopietns, visus saraksta uz lapelēm un tad iedod numuru, kur būs jāstāv. Pati stāvēšana un stellēšanās ir diezgan ilga un pie tās ap 30 grādu temperatūras nav nemaz tik interesanti stāvēt uz lauku ceļa un gaidīt, kad visa divus kilometrus garā rinda būs sakārtota kā nākas. Beidzot radio bliež vaļā "Irish Stew" un rekordošana iet vaļā. Pēc dejas arī nevienam nav brīv iet prom, visus skaita un pārskaita, cipari, protams, nesakrīt, bet beidzot tomēr ir vienošanās, ka ir dejojuši 1240 - 1290 cilvēki, un Ginesa rekordu esam pārsituši!
Čempioni līdzpaņemtos ūdeņus ir izpļumpājuši un metas uz atdzesēto alu teltīs. Festivāls turpinās, bet jau bez mums. Gribas mājās, un tāds kā besis uzmācies...Braucam uz Rīgu.
Pasākums bija izdevies un viss bija jauki, izņemot manu muļķīgo iedegumu - koši sarkanā seja un baltā piere un galva, kura visu laiku bija zem lakata. Nu, kolēģiem būs jautri uz mani noskatīties.
Gulēt gan negribas iet...kakls jau tāpat svilst. Bet gan jau kaut kā. Fests bija labais!
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}