sirdnA

Sensenos laikos, man liekas, kaut kad augusta beigās, kāds mēreni barots vīrietis pašos spēka gados aizsāka stāstu, kuram īsti nezināja beigas. Starp citu, ne pati saprātīgākā pieeja, bet kas tad to varēja zināt. Nu lūk, un tagad stāstam ir pienācis gals un piektā, pēdējā daļa (iepriekšējās tepat pie iepriekšpostiem mētājas).

----------------------------------------------------
Raziēls no savas puses izstaroja sērīgu pārmetumu un rāmu, klusinātu gaismu, kura piepildīja pagalmu, izvairīdamās tikai no melnā mošķa ar divriteni.

“Georg, Georg,” viņš šūpoja galvu, “krietnākais no bruņiniekiem, līdz kam tu esi nonācis, ko? Tie taču ir tīri fūzeļi, ko tu tur streb.” Erceņģelis pamāja ar roku un duļķainais šķidrums Jurčika pudelē ieguva melnās tējas krāsu. Jurčiks ierāva malku un atzinīgi nokrekstējās.

“Gods godam, no konjaka tu šo to saproti, mhm,” viņš iedzēra vēl. “Bet zobenu atdot nevaru, vot, nevaru i viss!”

“Mēs vienojāmies,” aizrādīja Raziēls, “ka tu saņem svēto zobenu Askalonu, nogalini dēmonu un,” viņš uzsvēra, “un atdod zobenu atpakaļ. Tas nav domāts mirstīga cilvēka rokām. Tas sniedz savam nēsātājam bezgalīgu mūžu, jā, bet Georg – ir laiks to atdot. Jau sen bija laiks. Atpestī sevi no kārdinājuma.”

“Nebūs,” lepni teica Jurčiks. “Zobens ir saistīts ar manu godavārdu.”

“Godavārdu?” Raziēls gribēja zināt.

“Jap, ” Jurčiks likās apmierināts ar sevi. “Es novēlēju visu, kas man pieder, šai jaunajai dāmai, kura apmaiņā pret manu īpašumu apņēmās atsiet Spoguļa mezglu. Es devu bruņinieka godavārdu!”

Raziēls pavērās uz mūsu pusi un man radās nelāga sajūta, ka mani pēta milzīgs, labi paēdis un labsirdīgs, bet tomēr zobenzobu tīģeris. A ciešāk pieķērās pie manas kājas, viena viņas plauksta arvien likās iesprūdusi mezglā.

“Ja tu būtu bruņinieks, ” Raziēls pagriezās atpakaļ pret Jurčiku, “tu būtu pārcirtis Spoguļa mezglu, Askalons to var. Ja to savās rokās tur īsts bruņinieks, bet tu, Georg,” viņš nomērīja ar skatienu nošņurkušo večuku, “esi daudz kas, bet ne bruņinieks.”

Vecais sapūtās. “Uz sevi apskaties, ja!” viņš atcirta. “Ar ko jūs tagad kopā pa zemi staigājat!” viņš sašutis rādīja uz melno tēlu un viņa velosipēdu no elles. “Tas tak ir naturāls dēmons! Kas jums tur ir visiem, ko!”

“Diemžēl,” Raziēls atzinās, “bet, pateicoties tev, tā mēs tagad dzīvojam. Mēs tevi meklējām tūkstoti gadu, Georg, tūkstoti, un nespējām atrast ne pie mums, ne uz Zemes, un arī pie viņiem tevis nebija,” erceņģelis pamāja uz melnā tēla pusi. “Tur tevi jau sen gaida, starp citu,” viņš piemiedza ar aci.

“Tomēr beidzot sapratām, ka savulaik tev ir pieticis apķērības un zināšanu, lai savāktu pūķa asinis un ar tām sazīmētu pareizos simbolus ap savu mītni. Mums nebija ne jausmas, ka esi tik zinošs kabalists.”

Raziēls paspēra soli pretī Jurčikam un pagalma kaktā atdzīvojās arī melnais dēmons ar savu divriteni . Lietavu saimnieks paslēpa zobenu aiz muguras un sāka kāpties uz māju pusi.

“Tu noslēpies gan no Debesu, gan Elles acīm, bet mēs tomēr atradām veidu, kā apvienot spēkus un tam tavi simboli bija par vāju. Mēs bijām spiesti darīt lietas, kuras reiz likās neiedomājamas. Mēs noslēdzām šausminošus līgumus un tas viss tevis dēļ!“ Raziēls sekoja Jurčikam un pamazām aizsvilās.

“Pietiek! Atdod zobenu!” nogranda erceņģelis un no viņa plūstošā gaisma vairs nebija ne rāma, ne klusināta. Viņam pievienojās melnais dēmons un abi, rokas izstiepuši pret Jurčiku, spērās viņam virsū. Vecais klupdams un krizdams tenterēja uz mājām, un, gadījuma pēc, taisni uz mums ar A.

Man nebija nekādas vēlēšanās uzsākt kontaktus ne ar piktiem erceņģeļiem, ne ar reāliem elles dēmoniem un es mēģināju noraut A tālāk no grēka, tā sacīt, bet viņas plauksta bija pamatīgi iepinusies mezglā. “Palīgā!” viņa brēca un raustīja melno kamolu uz visām pusēm. Es ar trīcošām rokām sagrābu viņas apakšdelmu un mēs abi rāvām no visa spēka.

Mezgls izjuka.

Jautrā trijotne pa to laiku bija nonākusi līdz mums, un, lai cik gauži viņi bija aizrāvušies viens ar otra kompāniju, Spoguļa mezgla atsiešanās piesaistīja viņu uzmanību. Visi trīs blenza uz melnās virves vijumiem, kuri bija izrisuši zālājā.

“Neiespējami!” iesaucās erceņģelis Raziēls.

“…!”, teica dēmons.

“Vot, suka…” teica bijušais bruņinieks Georgs.

Viņš paņēma zobenu Askalonu abās rokās un pasniedza A.
“Kundze! Viss, kas bij mans, tagad ir jūsu!” viņš iespieda zobenu apstulbušās A rokā un paklanījās.

Pēc tam bruņukreklā un caurās treniņbiksēs tērptais večuks pagriezās pret abiem pārdabiskajiem viesiem, parādīja viņiem mēli un sastinga. Desmit gadsimti iekavētās nāves panāca reiz cēlo bruņinieku un mēli izbāzušais Georgs sabirza ne visai lielā putekļu kaudzītē.

“Tūkstotis gadu un viss velti,” pēc neilga klusuma brīža īgni teica Raziēls. Viņš pastiepa roku pēc zobena, novaibstījās un atvilka roku atpakaļ.

“Zobens jums ir atdots ar vienu nosacījumu, to jūs izpildījāt, un iepriekšējās saistības uz jums neattiecas,” erceņģelis skaļi prātoja. “Varbūt tāpat atdosiet?” viņš cerīgi apvaicājās.

Es labprāt būtu atdevis ne to vien, bet A nezkāpēc ietiepās un paziņoja, ka nē un neparko, un vicinājās ar ieroci pret abiem gigantiem, kuri steidzīgi atlēca atpakaļ. Viņa mazliet nesakarīgi klaigāja par to, kāds Jurčiks bija lielisks cilvēks un ka viņiem nebija nekādu tiesību (tiesības uz lietām un procesiem bija tāds kā A jājamzirdziņš, par tām viņa varēja ilgi izsacīties) un nekā nebūšot.

Man personīgi likās, ka A vienkārši negribēja laist vaļā reālu antikvāru zobenu bet lai jau paliek. Viņai nepatīk, ja viņas klātbūtnē tiek izsacītas aizdomas par iespēju, ka viņa varbūt ir maķenīt mantkārīga.

Sekoja ilgākas pārrunas, kurās erceņģelis Raziēls cēla priekšā teoloģiskus un ētiskus argumentus, kādēļ zobens Askalons nav jāpatur mirstīgās rokās ilgāk, nekā tas ir absolūti nepieciešams, uz katru argumentu no jaunās zobena īpašnieces saņemot vienkāršu paskaidrojumu, ka neko viņam neatdos un lai lasās prom. Nu, un papildus piezīmes par to, cik Jurčiks bija lieliska persona, man liekas, ka tās Raziēlam visvairāk krita uz nerviem un A to labprāt izmantoja.

Beidzot pat eņģeļa pacietībai pienāca gals.

“Kundze!” viņš šņāca. “Mēs jums nevaram tiešā veidā neko nodarīt, bet tas nenozīmē, ka esam bezspēcīgi! Tu, nāc šurp!”, viņš pavēloši pamāja melnajam dēmonam, kurš nepiedalījās diskusijā un stāvēja, atspiedies pret savu neiztrūkstošo velosipēdu. Erceņģelis Raziēls viņam nodeva rīkojumus, tad izskatījās, it kā gribētu nospļauties, bet īsti nezina, kā tas darāms. Viņš vēlreiz nīgri noskatījās uz zobenu un pazuda.

Tas, principā, arī viss.

Pie mums palikušais dēmons apmetās uz dzīvi Jurčika šķūnī. Sākotnējais plāns bija tāds, ka viņš mums tagad visur sekos, palikdams neredzams visiem, izņemot mūs ar A, visādi briesmīgi uzvedīsies un bojās mums nervus. Nezkāpēc Raziēls savās norādēs bija iekļāvis arī mani, laikam erceņģeļa garastāvoklis bija pagalam samaitāts. Man tas likās maziski.

Sākumā dēmons tiešām bija visai biedējošs, bet ar laiku mēs drusku tā kā sapazināmies, viņu saucot Ksūrs. Dažus vakarus padzērām tēju ar cepumiem, papļāpājām par hokeju, ellē ļoti iecienīts sporta veids esot, un tad jau Ksūrs mūs lepni cienāja ar savu produkciju, kuru ar A atļauju tecināja no Jurčika atstātā kandžas aparāta.

Vasaras beigās atgriezāmies Rīgā, bet Ksūrs palika Lietavās. Vietējie dažas reizes esot mēģinājuši revidēt māju, bet viņš šos aizbiedējis prom. Dēmons nedrīkst uzbrukt mirstīgajiem (pēdējo, kurš mēģināja, ar Askalonu sakapāja bruņinieks Georgs), bet Ksūrs prata tā pielavīties no muguras un iepūst ausī, ka pat uzbrukt nevajadzēja, zagļi laidās prom tā, ka zeme dimdēja vien.

Vasarās mēs dzīvojām pa Lietavām, braukājām pa simtreiz redzētajiem apkārtnes muzejiem, kopām ābeles un klausījāmies Ksūra viedokļus par hokeja čempionātiem. Jau deviņdesmit gadus tā darām. Pagaidām Askalons darbojas tīri labi.

Paldies!