sirdnA

Hm, nav nekā tāda sakāma, bet ir mistiska pienākuma izjūta, ka tagad ir īstais brīdis izpausties, logoreja, zinātniski izsakoties. Es to norakstīšu uz pilnmēnesi un retrogrādu Sauli trešajā mājā, un bliezīšu, kas nāk prātā.

Lūk. Tātad, ja vēlamies aprakstīt pēdas, kuras smiltīs pie Lietavu mājas bija atstājis vientuļais velosipēdists, mums būs jāpieķeras pie mātes gūgles krūts un jāiesūc ziņas par atšķirību starp govs un zirga kāju (pēdu? ķepu?) nospiedumiem. Bez tādām ziņām nekas nesanāks, jo pēdu nospiedumi pavisam noteikti neizskatījās pēc normāla zābaka sekām.

Lietavu mājas mums vasarās izīrēja Jurčiks, kurš pirms tam tās bija vasarās izīrējis maniem vecākiem, un, man ir aizdomas, arī vecvecākiem. Jurčikam, pēc sejas spriežot, bija miljons gadu un neviena paša zoba, bet tas netraucēja viņam aprīt jebko, ko mēs nepaguvām noslēpt un reizi mēnesī lēkšot uz 7 kilometrus attālo veikalu iegādāties maisu ar brētliņu konserviem. Jurčikam no ārpasaules vajadzēja tikai brētliņu konservus, visu pārējo viņš nospēra mums, vai arī tas viņam auga tīrumā, tecēja no kandžas aparāta un murmulēja televizorā. Viņš pa vasarām mitinājās labiekārtotā šķūnī, bet mums izsniedza savu vienistabas būdu, kuras galvenā vērtība bija tieša izeja uz praktiski personīgo ezeru un kapa klusums visapkārt.

Nujā un vienā nešpetni agrā rītā, kad saule it kā jau spoži spīdēja, bet pulkstenis bija labi, ja pieci, kapa klusumu pārtrauca bleķa čīkstēšana. Pusmiegā es nospriedu, ka Jurčiks mēģina nospert mūsu mašīnai riteni un slāju viņam pastāstīt, ka tā nav labi, bet izrādījās, ka pa meža ceļu gar māju klibo kāds kungs garā melnā mētelī un apšmulētā hūtē, un stumj neganti čīkstošu velosipēdu.

Cik zināju, meža ceļš aiz Jurčika mājas drīz izčākstēja sūnās, bet vai nu mazums, kādi sēņotāji mums te var brist...noskatījos, kā kunga hūte aizķeras aiz ābeles zara, Jurčikam viena tāda aug pašā ceļa malā. Kāds tur ceļš, divas takas patiesībā...bet nu ābele tur bija un kungs, rīta klusumā nolamājies, pacēla hūti, uzstūķēja to galvā, nīgri pašķielēja uz manu pusi un kliboja tālāk, kaucinādams nelaimīgo velosipēdu.

Pasaule ir āžu pilna, es filozofiski teicu pats sev, nožāvājos un mēģināju atgriezties miega siltajos viļņos. Bet līdz gultai netiku, jo manas bremzētās smadzenes beidzot apstrādāja visu pieejamo informāciju un noveda līdz apziņai dažas detaļas, no kurām man miegs pazuda un tā īsti vēl nav atgriezies. Ābeles zars?

Es aizsoļoju līdz ābelei, kuras zarā pirms dažām minūtēm bija aizķērusies gājēja cepure. Viss pareizi. Mierīgajā rīta gaisā zars nekustīgi stāvēja kā jau parasti. Kādus trīsarpus metrus virs zemes. Bija ļoti kluss un arī velosipēda čīkstēšana bija pēkšņi izzudusi. Bet pēdas - pēdas bija tepat vien, skaidri redzamas uz ceļa. Tur bija tāda zemāka vieta, kurā vēl no aizvakardienas lietus bija palicis mitrums, un pa to vijās velosipēda dubultā sliede un, jā, pēdu nospiedumi, kurus es dabūju meklēt gūglē. Diemžēl, atradu.

Mhm, un tagad es pārstāšu rakstīt, jo man vēl pa nakti gribēsies gulēt, bet es jau tagad esmu izdomājis pārīti diezgan nemīlīgu turpinājumu, no kuriem man tagad jātiek vaļā, savādāk ir pavisam neomulīgi. Lūk, tas viss ir no pilnmēness un retrogrādas Saules trešajā mājā!