sirdnA

Tādi smuki mākonīši aiz loga, un debestiņas tik zilas, un saulīte, ziniet, spīž kā tūkstots kilovatu spuldze! Taisni vai gribas sēdēt ērtā beņķī, kur grila dūmi nekož acīs un sacerēt kādu aizgrābtīgu dzejoli par sidraba strautiņiem, kuri tecēdami tek un ziedošais pavasars visriņķī, un cīrulis (šie tak ir klāt, ne? Ja nav, aizvietot ar jebko, kas nav vārna) vītero pilnā rīklītē. Un lai ar atskaņām, nevis kā tā mūsdienu dzeja, kura tiepīgi cenšas panākt efektu, kuru mums parasti sniedz beigta zirga skeleta ribās gaudojoša sniega vētra. Zirgu sauca Vasīlijs.

Bet nākotnē var raudzīties ar drošu skatu, jo mājās gaida makaroni jūrnieku gaumē (vienos vārtos ieliek visām Kaukāza, Vidusjūras, Ziemeļjūras, Dienvidjūras, un citu ģeogrāfisku objektu virtuvēm, kopā saliktām un pareizinātām ar Gordonu "Fuck You All!" Remziju.). Un kaķis. Neaizmirsīsim par neizsīkstošo urīna avotu. Kas var būt jaukāks par to.