Chroniska neizgulēšanās patiesībā ir tīri ok, pie visa pierodam. Bet, kad es pāris naktis nopampstu až pa septiņām stundām, organisms kļūst bezkaunīgs un iedomājas, ka tā tagad arī būs turpmāk. Tāpēc, pēc godīgi nošņāktām četrām stundām es jūtos kā žirafes izkārnīta krizdole (papildus visam ir nācis klāt kritiens no otrā stāva). Ceļā miegu ciet un šorīt uztvēru savu pirmo velorastu. Tas gan nebija no negulēšanas, vienkārši es tā godīgi ripinos laukā no vārtrūmes, kura kopā ar miskastu valnīti aizsedz pasaulei manu vāģīti un tad pēkšņi ir riepu spiegšana un pret bamperi nograb kāds patīkams kungs, viss tāds ķiverē un zaļā kamzolītī. Bet nu laikam es viņu nepietiekami sakropļoju, viņš mani vēlīgi palaida braukt tālāk. Bamperi neapskatīju, miega badā par šo incidentu pilnībā aizmirsu un atcerējos tikai tagad.
Vai arī Alcheimers izsauc atmiņas caurumus, laiks tā kā būtu.
Also, vakar glīti padzērāmies patīkamā kompānijā, es ēdu kartupeļu pankūkas ar acu izņemamo karoti un tas bija pat diezgan ērti. Tāpēc piesaku savu patentu pankūku ēšanai ar karotēm, kurš tā darīs bez manas atļaujas, dabūs spaidu darbus - klausīties karaoki astoņas stundas dienā.
updāte. Jap, velorasts man ir atstājis glītu švīku uz kapota. Novēlu lai viņam ir desmit konti desmit bankās, katrā pa desmit miljoniem un lai viņš iztērē visu naudu uz ārstiem, un neviens lai tā arī neatrod veidu, kā tikt vaļā no drausmīgi sāpošiem augoņiem, kas klāj viņa stulbo pakaļu. Idiots.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}