Mon, Feb. 15th, 2016, 04:38 pm

Vēl viens trieciens un ilūziju sagrāve.

Līdz šim es domāju, ka mūsu diženākais no sīkajiem bārdainajiem vīreļiem, Rainis, ir sarakstījis vienu puslīdz ciešamu eposu, par Lellīti Lollīti. Šīs domas gan vairāk ir bāzētas uz miglainām bērnības atmiņām, kad mums mājās kādu brīdi dzīvojās pārnēsājamais gramofons. Bija tādi čemodānveidīgi objekti, vienā pusē bija disks ar motoru un adatu, otrā pusē bija aurava. Gramofonam līdzi nāca skaņu plates, kurās kāds siekalaini saldā balsī bija ierunājis minēto dzeju par Lellīti Lollīti. Manam trīsgadīgajam (4?) prātam šī dzeja patika, klausījos to labprāt, un maķenīt iemīlēju Raini.

Tagad Raiņa un tās madamas gads ir pagājis un it kā atkal varētu bez riebuma pievērsties nācijas dižākā sīkā vīreļa darbiem, turklāt cibā notika neliels literārās erudīcijas konkurss ar viņa dzeju, vārdu sakot, bija tāds laiks.

Ielīdu tīklā un atvēru dzeju. Pirmie vārdi bišķi satrieca saulaino bērnības atmiņu "LELLĪTE LOLĪTE. VIŅAS DZĪVE UN GALS"

Jesusmarija, tā skaitījās bērnu dzeja?

Paskrullēju līdz lelles galam.

"Lolīte sirga, sirga
Un neatspirga.
Tika zārkā guldīta Lolīte,
Zārks bij papus cigāru kastīte"

ĀA!!

"Laimiņai asaras bira:
«Kur nu mana Loliņa ira?»
Tik papiņš teica: «Kaut galviņa šķelsies,
Tā tomēr reizi augšām celsies!»"

Pliekšāns paredzēja zombiju apokalipsi.

Un kas vēl?

"«Nu, Lalliņa krietni mācījās,
Par lielu darbnieci izvērtās.
Incis kreima podā noslīka,
Bet vēl laikā to izvilka;
Krancis bez uzpurņa izskrēja,
Sašāva, bet ārsts saglāba."



Ratā ar šitādu bērnu dzeju. Esmu šokā.

Mon, Feb. 15th, 2016, 05:15 pm
[info]tipa75

Redz, manā tīņa prātā visefektīvākais iemesls kopt veļu (sašūt izdiluma caurumiņus) bija Omītes biedēklis - ja nu es noģībšu un dakters ieraudzīs manu caurumaino kreklu.
Tas pats vien ir.

Mon, Feb. 15th, 2016, 06:26 pm
[info]sirdna

Negatīvā motivācija iedarbojas ātri, toties ilgtermiņā sakropļo prātu.

Mon, Feb. 15th, 2016, 10:04 pm
[info]tipa75

Viss kropło prātu, ja tik łaujas.