Vēl es bieži redzēju ostu, parasti 13.janvāra pieturas vietā. Pelēks mols, milzu metāla kuģi, viļņi.
Vēl bieži braucu vilcienos.
Un vēl es bieži redzēju plašus, ar garu zāli noaugušus līdzenumus, siltu sauli un vēju.
Bet parastie sapņi sen nebija redzēti, kaut kā paklīda. Šonakt garā zāle atgriezās, bet kaut kā dīvaini.
Biju gadus 9-10 vecs un māte man izsniedza kapli un, liekas, ka grābekli un teica, vot, še tev darbarīki, laiks pašam pelnīt iztiku. OK, paņēmu tos krāmus un devos pasaulē. Ieklīdu kādā pļavā un sāku ar grābekli kaut ko rušināties pa zāli, imitēdams darbību. Pie sevis prātoju, ka neredzu tam nekādas jēgas, ne mana pļava, ne kas, un ko dod tas, ka es ar to grābekli tā ākstos? Tad uzdūros kaut kādam aizaugušam tīrumam, kur likās, ka varu izdarīt kaut ko jēdzīgāku, lai arī aizvien, ne tas mans tīrums, ne kāds man prasīja, lai es tur ņemos. Bet nosviedu grābekli un ar kapli likos vagās. Pēc laba laika attapos, ka esmu aizkaplējies tālu no dzimtā grābekļa, kas, vispārīgi sakot, bija viens no diviem priekšmetiem, kuri man vispār piederēja. Jutos gana noņēmies bez jebkādas jēgas, vajadzības un atalgojuma, un nospriedu, ka šai dienai man pietiks idiotisma un gāju meklēt grābekli. Jēgas no tā nekādas, tomēr mans.