sirdnA

Ir lietas, ko es nekad neaizmirsīšu. Šis ir mēģinājums izgrūst vienu tādu notikumu no manas atmiņas, lai tas glabājas datu bāzē un nepiesārņo manu galvu.

Kad studēju, bija tāds periods, kad dzīvojos kopmītnēs Šauļu ielā. Tās bija nevis klasiskās kojas ar koridoru, istabām un vakteni pie durvīm, bet gan parasta daudzdzīvokļu māja bez vaktenes un ar visu, kas no tā izrietēja. Pārsvarā izrietēja tas, ka uz kojām varēja nākt kad gribi, kāds gribi un ar ko gribi.

Pirmajos kursos notika intensīva dabīgā atlase. Garā un miesās vārgākie fiksi nodzērās un pazuda, kamēr tie ar stipro galvu un jaudīgām aknām, izdzīvoja. Es, piemēram, izdzīvoju, lai gan daudzi izdzīvošanas momenti man ir biezā miglā tīti. Domāju, ka man jāpateicas aknām.

Viens no tiem, kas neizdzīvoja, bija kāds neliela auguma puisis no mūsu dzīvokļa. Alkohols uz viņu iedarbojās graujoši, iedzēris viņš degradēja ar ātrumu viens miljons evolūcijas gadu minūtē, tā ka pēc minūtēm desmit palika pavisam svešs mūsdienu cilvēcei.

Kādu dienu viņš neapdomīgi iegrima grāmatu pasaulē, lasīdams pamīšus "Grāfu Monte-Kristo" un "Krusttēvu". Dienas vakarā viņs pavisam bezatbildīgi piedzērās; ap pusnakti tapa atnests uz mūsu dzīvokli un izbērts koridorā uz grīdas. Kādu pusstundu viņš, kaut ko berbelēdams, iespējams, senebreju valodā, mēģināja tikt uz savu istabu, bet nespēja pārvietoties pat četrrāpus un dauzījās pret sienām. Sākumā viņš iemaldījās mūsu istabā, no kurienes mēs viņu laipni, bet noteikti izmetām ārā. Pamazām puisis atguva spējas pārvietoties un runāt mūsdienu latviešu mēlē, ietenterēja savā istabā un uzsāka sarunu ar savu istabas biedru.

Nedzirēju, par ko viņi runāja, bet man liekas, ka vismaz stundu skanēja dzērušā jaunekļa raudāšana un viņa istabas biedra aizkaitinātās atbildes.

Kā vēlāk izrādījās, viņa šņabī izmirkušās smadzenes bija sagājušas pavisam uz īso, un viņš ilgi stāstījis, ka viņam esot čupa dārglietu, kas noglabātas Monte-Karlo salā. Raudāja viņš tāpēc, ka dikti baidījās no itāļu mafijas, kas viņu tagad vajājot un grib nomušīt. Iedzērušais puisis par katru cenu gribējis izstāstīt savu raudu stāstu kaimiņam, kurš ilgāku laiku nesekmīgi sūtīja viņu uz trim burtiem un lūdza aizvērties.

Par godu mūsu iedzērājam jāsaka, ka nākamajās dienās pēc tādas uzvedības viņš uzvedās izcili kārtīgi, saposa istabu un sapucējās pats. Kad pārnācām no lekcijām, viņš izgludinātā kreklā gulēja gultā un lasīja kārtējo literatūras darbu. Uz jokiem un riebīgām piezīmēm viņš neatbildēja, tikai ausis viņam kļuva arvien sārtākas.

Uff, tas nu ir nostāstīts. Ceru vairs nekad to neatminēties. Lai glabājas uz elektronikas.