sirdnA

Līdz īsteni elītai kultūrībai man tomēr ilgs ceļš kāpjams. Re, pasniedza Eiropas kino akadēmijas balvas.

Pirmkārt, es pirmo reizi padzirdēju, ka eksistē kaut kāda Eiropas kino akadēmija. Man bija neērti skatīties televīzijas ļaužu acīs, viņi ekrānā lēkāja un spiedza, un ar savu pāri visām malām šķīstošo sajūsmu izskatījās pēc mūsmāju suņa, kurš apsveic manu atgriešanos no tualetes. Es sapratu, ka ir noticis kaut kas fantastiski absolūti brīnišķīgs un man bija kauns par savu nespēju sajūsmināties līdzi. Cilvēki TV stāstīja, kā pie šī notikuma strādājuši divus gadus un es apkaunējos vēl vairāk.

Otrkārt, es neatpazinu praktiski nevienu no epohāli grandiozajām slavenībām. Līvas Ulmanes vārdu biju dzirdējis, bet dzīvoju pārliecībā, ka tā ir kāda beibe, kura 1996.gadā aizbēgusi no Rēzeknes, nofilmējusies zviedru kaķu barības reklāmā un tagad ir ļoti pieprasīta modele. Izrādījās, ka tie visi ir maldi un Līva ir kāda cienījama kundze, kura, izrādās ir episki megaslavena. Ar kaut ko. Vienīgais no dzīvo klasiķu plejādes, kuru es atminējos redzējis, bija angļu aktieris, kurš Harijā Poterā tēloja Tārpasti. Un tad vēl filmā, kur Džonijs Deps bija slepkavīgs bārddzinis, tas aktieris tēloja vienu sīku mūdzi. Kā viņu sauca, es neatceros, bet izskatījās dikti lādzīgs un jauks.

Treškārt, ik pa brīdim rādīja kadrus no nominētajām filmām. Cik sapratu no komentāriem, galvenās fīčas ir divas:
a)gaisma. Ah, kāda gaisma te, uh, kāda gaisma šite. Un tur vispār, tādi eksperimenti ar gaismu, ka vispār. Un šitā čehu kundzīte jau piecdesmitajos gados ar gaismu darīja tādas štelles, ka pēc viņas vispār vairs neviens neko un viss sekojošais kino ir vārgs atdarinājums;
b)blenšana. Eiropas kino sastāv no kolosāli apgaismota aktiera, kurš blenž. Klusē un blenž. Blenž, blenž, blenž. Pakasās. Turpina blenzt. Blenž uz jūru, puķpodu, kafijas tasi un akmeni. Tad nolamājas un turpina blenzt.

Ceturtkārt, viņi to vakara vadītāju nopietni? Aizgrābjošie joki par šņabi, narkotikām un vīru, kurš viņu gaida mājās, apnika dažās minūtēs, bet vairāk šim nebija, ko teikt.

Nujā. Es kino tomērt patērēju kā izklaidi, nevis mākslu, attiecīgi neko nesaprotu no vizuālā tēla, man, ziniet, tekstus padodiet. Varbūt pie vainas ir bērnība bez televizora un kino, bet ar grāmatām. Attiecīgi, bildes neuzveru. Viendien bija mums mājās viena sižetiņa uzņemšana, tad tas operators lielāko daļu laika skraidīja pa ielu ar kameru, sajūsmā sēkdams par kolosālo gaismu. Es nekā kolosāla tai gaismā neuztvēru, aiz kam laikam esmu daudz dzīvē zaudējis.

Also, uzgūglēju, ka šogad Eiropai bija divas kultūras galvaspilsētas. Mūsu lepnā metropole un kaut kāds aizpurva miests Zviedrijā. Hme.