sirdnA

Mums ģimenē ir tāda tradīcija - reizi deviņos gados apbraukt apkārt Igaunijai. Tradīcijas izcelsme nav zināma, nu i štrunts ar viņu.

Pirmā ekspedīcija apkārt Igaunijai ir aprakstīta šeit.

Otrā ekspedīcija sākas ar rūpīgu sagatavošanos tehniskā aprīkojuma ziņā. No aizmirstības tiek izvilkta rezerves riepa, pa garāžu tiek sameklēti visādi krāmi,kuri varētu noderēt avāriju situācijās. Top salāpīta mikroplaisa priekšējā riepā. Lepni varu teikt, ka riepas ceļojumā uzvedās perfekti.

Pirmajā dienā esam paredzējuši izbraukt pulksten deviņos no rīta un, sev par pārsteigumu, tiešām arī izbraucam. Pirmais pārbrauciens ir visai garš, vīlējam no Rīgas caur Salacgrīvu un Ainažiem, caur Pērnavu pa taisno uz Virtsu, ciemu ar 539 tūristu nomocītiem iedzīvotājiem un prāmi uz Muhu salu reizi trīsdesmit piecās minūtēs. Sestais ekspedīcijas loceklis (GPS navigācija) stīvējas ar igauņu nacionālo izpriecu - ceļu remontu. Aiz Pērnavas remontē šoseju un mēs uzjautrināmies par GPS cīņu ar realitāti.

Ir diezgan karsts, kādi 23 - 24 grādi. Tuvojoties Virtsu, temperatūra krītas, līdz nokrīt līdz kādiem 14 grādiem. Rezultāts ir miglas kalns, kuru jūras krastā majestātiskā mierā maisa vēja ģeneratoru milzīgie spārni. Nav ne jausmas par vēja ģeneratoru ekonomisko un ekoloģisko ietekmi, bet tie aparāti izskatās labi!

Uz prāmi var sapirkties ēbiļetes internetā, un tad iesniegt pie kasēm Virtsu. Var arī darīt, kā mēs - piebraukt pie būdas un nopirkt uz vietas. Ceļot darba dienās ir ļoti ērti, nekādu trakojošu pūļu, prāmis ir pustukšs. Ceļš uz Kuivastu ostu ir īss, pārdesmit minūtes var pastāvēt uz klāja un iedomāties sevi par Magelānu, tad atkal jāiet lejā pie mašīnas un jālaiž tālāk.

Muhu salā viss ir sīks un līks, laikam uz tiem akmeņiem nekas lāga neaug. Var justies kā milzis.

Vispirms tiekam galā ar būtisko, jumtu virs galvas. Kaali ciemā ir iepriekš, izmantojot atlaižu kuponus, nofraktēta, viesnīca, kurā sekmīgi ievācamies iekšā. Esam vienīgie viesnīcas iemītnieki un varam izvērsties. Pasākums #1 - meteorīta muzejs tās pašas viesnīcas pirmajā stāvā. Muzejs un pati viesnīca ir samērā svaiga instalācija, iepriekšējā ceļojuma laikā tādu te nebija. Attiecīgi lielākā daļa aprakstu ir skaidrā igauņu valodā, jo padomju laiku krievu aprakstu vienkārši nav un jaunlaicīgos angļu tekstus kaut kā nav sanācis sacept. Pasākums #2 - pats krāteris personīgi turpat ap stūri. Izrādījās, ka tikai samērā nesen zinību vīri & sievas ir izdomājuši, ka šitas ir meteorīta krāteris, visu laiku domāja, ka tā bedre pati tā smuki iegruva. Iespējams, ka pārdomās atkal.

Ja nav redzētas Angla dzirnavas, ceļojums neskaitās, tāpēc laižam uz tām. No mums grib iekasēt piecīti par blandīšanos pa dzirnavu kalnu, bet mums ir kupons, mhm! Skaidrā latviešu valodā. Kasiere pārlasa nošmulēto A4 izdruku un atļauj mums klaiņot tāpat vien. Viņa noskaidro, no kurienes mēs esam un burtnīciņā ievelk četras strīpiņas pie Latvijas lepnā vārda. Esam pirmie. Vispār, gandrīz visur muzejos un citās izklaižu vietās kasieri atzīmēja, no kādas valsts ierodas cilvēki.

Nākamā izprieca ir lūrēšana lejup no Panga klintīm. Bez klintīm tur ir atrodams saules pulkstenis, kurš pirmo reizi manā saules pulksteņu praksē rāda pareizi. Vēl tur ir grandiozs skudru pūznis, gigantisks, ka es jums saku! Āfrikas termīti nervozi pīpē koridorā.

Uztankojamies un laižam atpakaļ uz viesnīcu, jo tuvojas vakariņu laiks. Vakariņošana paredzēta iestādījumā pretī viesnīcai. Angliski tas ir nodēvēts par tavernu, igauniski skan daudz mīlīgāk - Kaali Trahter. Trahterī izklaidējas somu tūristu grupa, kurai par godu vietējā folkloras kopa rauj vaļā internacionālu repertuāru igauņu (a varbūt somu?) valodā. Vēlāk pēc somiem atbrauc autobuss ar lepnu uzrakstu "Huiput" un nostājas blakus "Trahter" zīmei. Baidos, ka bērni ievēroja pieaugušo ķiķināšanu un tagad lieto vārdu "huiput" vietā un nevietā. It kā ir kāda vieta, kurā derētu teikt "huiput".

Otrās dienas rītā paēdam brokastis viesnīcā un ripināmies uz Kuresāres pili. Jūs tak zināt Kuresāres pili, vai ne? Pabaidāmies no lauvu bedres, palasāmies par visiem, kuriem te dikti vajadzējis karot un tad pagrimstam bērnības atmiņās PSRS laikiem veltītā izstādē. Pusdienas Kuresāres centrā, suvenīru iepirktne (magnēts ar kuģīti ledusskapim) un laižam ka veicīgi uz kontinentu.

Bērni īsina laiku, spēlēdami vārdu spēles. Viens iedomājas kādu lietu, otram jāuzmin, kas tas ir. Uzzinu, ka "lops, kas dzer alu, sākas ar T burtu" ir "tētis". Mja.

Kontinentā piestājam pie Keila ūdenskrituma, izlēkājamies pa akmeņiem, samirkstam ūdenskrituma šļakatās. Tam seko Jägala ūdenskritums. Starp abiem dabas objektiem diemžēl atrodas Tallinas mazpilsēta, kuras draņķīgās ielas tiek nemitīgi labotas. Šoreiz cieš tas ģeniālais krustojums, kur no Järvevana tee jānokļūst uz Peterburi tee. Korķis mūža garumā. Turklāt nezināmi blēži ir aizvēruši krānu kaut kur virs Jägala ūdenskrituma un tas ir reizes trīs liesāks, nekā tad, kad satikām to pirms 9 gadiem.

Eduards sameklē sev piemērotu akmeni laba pusķieģeļa lielumā un turpmāk staipa to līdzi.

Nāk vakars un sāk gribēties ēst, dzert un citus civilizācijas labumus. Dzimst plāns - a)sameklēt Makdonaldu (bezmaksas wifis); b)internetā uzmeklēt kādu hosteli. Nokija piedāvā vairākus donaldus, pirmais ir kāda pusotra tūkstoša kilometru attālumā. Ņemam opciju numur 2 un laižam uz Makdonaldu iekš Lasnamäe rajona Tallinā. "Lasnamäe" latviski nozīmē "Zoļiks". Tīra krievu publika, trenūzenes un daudzstāvenes. Donaldā Nokija piesūcas pie interneta un saka, ka tuvākais hostelis ir tepat, 400 metru attālumā uz Mahtra štrāses. Ejam apvaicāties par naktsmājām. Rajona līdzība ar Zoļiku pastiprinās, jo apkārtējās daudzstāvenes ir izmētātas tikpat mākslinieciskā bezjēdzībā, un visas šķirbas starp ēkām, lieki laiku netērējot, ir nosauktas par Mahtra ielu. Kartē tā izskatās pēc mezglā sasieta simtkāja. Bet modernās technoloģijas glābj, nokļūstam līdz hostelim, kur mums akurāt atrodas istabiņa. Uf!

Trešās dienas rītā caur ielu remontiem aizcīnāmies līdz Lennusadam, muzejam hidroplānu ostas vietā. Smalka iestāde, siltas rekomedācijas. Kuģi, autentiska zemūdene, dižgabali un visādas multimedijas! Vēl izrāpojam turpat ostā noparkotu ledlauzi un ceļš sauc tālumā, tā sacīt. Mazliet žēl, tai muzejā var ilgi kavēties.

Ceļš mūs aizsauc līdz Tallinas zooloģiskajam dārzam . Jap, Tallinā tāds ir! Un viņiem ir ziloņi! Pie tam nevis viens Āzijas pundurelefantiņš, kāds mums te senos laikos nīka, bet gan konkrēti Āfrikas ziloņi! Trīs gabali! Un viss kas cits, ieskaitot tīģeri, kurš tieši tobrīd ņammāja kaut ko visai gardu un asiņainu, un mežacūkas un vispār. Tallinas zoo ir vairāk pastaigu un izklaides parks, plaša teritorija ar atrakcijām un agrāk neredzētu sistēmu bērnu pārvietošanai. Uz vietas ir noīrējami redeļu rateļi, kuros var salādēt bērnus un citus krāmus un vadāt apkārt pa parku, lai sīkās kājeles mazāk piekūst un dzīves ziedi mazāk ņerkst.

Arī zooloģisko dārzu īsti neizstaigājam, jo nogurst pat pieaugušo daiļās un stiprās kājas, bet dienas programma vēl ir gara.Nākamais punkts ir Rakvere. Pagājušā ceļojuma laikā no Rakveres pilskalna mūs nodzina pērkona negaiss, šoreiz mēģināsim uzkāpt vēlreiz. Protams, negaiss to vien gaidīja un gribēja uznākt vēlreiz, bet, par laimi, šim kaut kas samisējās un lietus nebija tik gauži stiprs. Aizkāpjam līdz dižbuļļa statujai kalnā, paraustām aiz astes un kāpjam uz pilsdrupām.

Pilsdrupas izrādās visai rosīgas, ar kārtīgu suvenīru tirgotni un izklaides programmu. Ir jau pavēls un viduslaiku bordelis ir slēgts. Medievālās prostitūcijas nianses paliek nenodemonstrētas, par ko ir neliela škrobe. Kādā kaktā atrodam pāris visai viduslaicīgi tērptus jaunekļus, kuri paskaidro, ka gaida, kad lietus beigsies. Ko viņi darīs, kad lietus beigsies? Nujā, tad viņi gaidīs, vai tikai nesāk līt! Turpinām klaiņot pa pilsdrupām, līdz mūs un vēl kādu ārzemnieku grupu savaņģo viduslaiku kundze un izvadā pa moku kambariem un telpu ar bļaujošu skeletu, kas kāpj ārā no zārka.

Tad viens no satiktajiem viduslaicīgajiem jaunekļiem nodemonstrē šaujampulvera gatavošanu un izšauj no maza, bet baisi trokšņaina lielgabaliņa (tur šitādas lietas notiek visas dienas garumā, vesela programma). No šķūņa tiek izvilkti šaujamloki un lietas kļūst nopietnas, jo balvā ir alus, bet ceļš mūs atkal sauc prom un es palieku bez godalgas.

Ceļš mūs aizsauc līdz vienam kolosālam objektam, Valaste ūdenskritumam. Diemžēl platforma ūdenskrituma priekšā vairs nav pieejama, var nokāpt tikai dažus metrus pa kāpņu stumbenīti kraujas malā. Priekšā saauguši krūmi un no objekta praktiski neko neredz, tas tā bišķi sarūgtina. Atliek tikai blenzt uz šķembu kalniem, kurus igauņi sabēruši ap degakmens atradnēm, tāda interesanta apkaimes iezīme.

Laižam tālāk uz leģendāro Narvu, kuru sapņojām apskatīt visus šos gadus. Lai būtu interesantāk, nebraucam pa šoseju, bet vizināmies pa sānu ceļiem un žurku takām, līdz beidzot Voka pilsētiņā vispār aizbraucam pa gājēju celiņu. Ilgi atcerēšos tās kundzes sejas izteiksmi, kura pagriezās, lai konstatētu, ka aiz muguras ir pielavījies Chrysler Voyager minivens ar ķiķinošiem ārezmniekiem. Tomēr viss beidzas labi un esam Narvā.

Narva ir interesanta tai ziņā, ka 65 tūkstoši iedzīvotāju ir iespiedušies kādos desmit kvartālos, kas arī ir praktiski visa pilsēta. Vienas vienīgas daudzstāvenes, lombardi un umcāumcā muzons no mašīnām, Zoļika apoteoze. Nu, un ielu remonti, kā tad bez tiem. Iespaidu pabojā arī
piestampātās viesnīcas, viņiem te ir pilsētas svētki, ziniet. Viesnīcas cenrādis liek aizprātoties, ka varbūt labāk meklēt laimi ārpus pilsētas, vai vispār braukt uz mājām gulēt, bet ir vēls, vilki gaudo, un vispār, nogurums. Paliekam tepat.

Ceturtajā dienā Narva izskatās jau labāk. Aizejam līdz krastmalai (tur ir Narvas upe, vienā pusē mēs, bet otrā - Krievija) un mājam Krievijas virzienā. Saskaņā ar melanholisko viesnīcas oficianti, tas arī ir viss, kas šai pilsētā būtu darāms.

Blakus ir tilts pāri krāčainajai un platajai Narvas upei. Kā jau pieklājas kārtīgam Krievijas robežpunktam, viss ir vienos žogos, dzeloņdrātīs un vispār, ņe vļezai, ubjot. Narvas cietoksnī iet vaļā gatavošanās svētkiem, ejam uz turieni.

Pie ieejas sirdi silda ļeņineklis, vecais labais Iļjičs stāv, rociņu izstiepis austrumu virzienā. Narvas cietoksnis un tā antipods Ivangorodas pusē ir visai labi saglabājušies (vai arī visai labi pārbūvēti? Neizpētīju vēsturi. Otrajā pasaules karā te kāvušies baigi nikni). Skats uz cietokšņiem pie upes rīta saulē ir varen labs. Laukumā notiek riktēšanās priekšnesumiem. Ciemiņi no Pēterburgas iemēģina izrādi, dejo un ziņģē par nesatricināmo gadsimtu draudzību starp tautām. Nudien, laika mašīna. Ļeņineklis un tautu draudzība virs kaulu kalniem, kuri radušies šīs draudzības rezultātā, brrr...

Pārdod alu un kvasu. Igauņu cenas izlejamam alum ir visai pieņemamas, 2 eiro puslitrs.

Izrāpojam pa visu to Hermaņa torni, satiekam skolnieku (studentu?) grupu no Latvijas un sākam lēni un pakāpeniski braukt mājās.

Tehnika prasa degvielu, vislabāk - gāzi. Igauņos auto gāze ir dārgāka un laikam tāpēc ne visai populāra, bet Narvā - totāli nepopulāra. Tas ir, galīgi nemaz. Pirms brauciena es papētīju tīklos, kur tās gāzes atradnes ir dabūjamas, likās, ka Narvā ir. Nujā, tikai likās, ka likās. Tajā kaktā ir tikai viena gāzes stacija pie Johvi, viss. Tad nu laižam caur Johvi uz Tartu.

Labs gabals jāvelk gar Peipusa ezeru, kur sapērkamies kūpinātas zivis, nosēstamies pavēnī un, kārīgi šmakstinot, apēdam. Tas ir, es apēdu. Pārējie izvēlas necīnīties ar odiem, kuri, kārīgi šmakstinot, ēd cilvēkus. Bet bija vērts, viena ziftiņa (zandarts?) bija pilnīgi svaigi kūpināta, delikatese, ka es jums saku! Tur tādu ir daudz!

Narvas viesnīcu problēmas iebiedēti, Tartu vispirms nodrošināmies ar naktsmājām. Ko var zināt, pilsētā ir blūza festivāls. Sabrauks visādi blūži ar blūzenēm, salīdīs viesnīcās... Par laimi, bez sevišķas aizķeršanās dabūjam naktsmājas hostelī . Pepleri 14 , ļoti jauks un adekvāts iestādījums. Tad salasām dvielīšus un dodamies atsvaidzināties uz Aura akvaparku . Akvaparks ir tāds diezgan pasīks pret Līvu akvaparku, un arī organizēts drusku neveiklāk, bet tas viss ir sīki. Džākuzis arī Tartu ir džākuzis. Pēc dažām stundām kunkstēdams izlienu no džākuža un dodamies atpakaļ uz viesnīcu.

Piektās dienas (nja, kaut kā aizsēdējāmies mēs tai Igaunijā...) rīts ir veltīts AHHAA centram. Jūs tak zināt AHHAA centru, vai ne? Salīdzinot ar Tom Tits Experiment pie Stokholmas pasākums ir mazāks mērogos un augstāks tehnoloģiju ziņā.

Spaidām pogas, pētām un niekojamies. Tad noskatāmies, kā divas meitenes eksperimentē ar ūdeni (veseli divi sprādzieni, neskaitot sīkas degšanas un paukšķus). Nu, un tad vēl paliek beidzamais Igaunijas objekts, teiksmām un eglēm apaugušais Munameģis.

GPS mūs godam vada pasaulē, un pat tad, kad piestājam pie veikala iepirkt provīziju un telefons tiek iebāzts somā, aizžņaugtā balsī kliedz, lai griežam pa labi.

Tuvojoties Munameģim, mūsu ekspedīcijas piektais dalībnieks, minivens Begemotelis, nospriež, ka šim pasākumam jāpiešauj drusku asumiņa. Jamais sāk izdvest šņācoši tarkšķošas skaņas, kuras mūsu muzikālajām ausīm atgādina troksni, kāds rodas, kad uz lielajām šosejām uztrāpās uz tām svītrainajām zonām, kas ir paredzētas tāda trobeļa taisīšanai un uzmanības pievēršanai.

Sākumā mēs skaņas izkaidrojam ar asfaltu (ne tik bieži, bet arī Igaunijā gadās sūdīgi ceļi), bet tad kļūst skaidrs, ka nupat ir sākusies Ekspotīcija, Begemotelis tarkšķ arvien stiprāk un biežāk. Apstājamies un sarīkojam nelielu paniku. Izpētām visu, ko saprotam no mašīnām, tad braucam tālāk, bet skaņa tomēr ik pa brīdim atkārtojas. Tādā garā aizbraucam līdz pašam Munameģim.

Ja kādreiz braucat uz Munameģi, nesatraucieties, ja pabraucat kalnam garām, tā ir parasta lieta. Aiz eglēm īsti neredz. Kad kalns ir atradies, var pa labiekārtotu taku uzkāpt augšā, turot gatavībā eiro paciņu. Jo kalnā ir skatu tornis, kurā iekļūst tikai par naudu, abet ja nekāpsiet/nebrauksiet augšā tornī, tad neko citu, izņemot tuvākās egles, neredzēsiet.

Uzbraucam tornī, apskatāmies apkārt, nobraucam lejā un dodamies atpakaļ pie autiņa. Autiņš turpina urkšķēt. Telefoniski aptaujājam ekspertus, konsīlijs vienojas, ka tas varētu būt riteņa gultnis, braukt var. Ar laiku rodas aizdomas, ka gultnis tas nebūs, drīzāk ātrumkārba; aizdomas vēlāk apstiprinās ekspertu klātienes konsīlijā.

Katrā gadījumā pēdējie 200 kilometri līdz mājām bija visai nervozi, gaidot, kurā brīdī autiņš pateiks čau un kas vispār notiks. Autiņš, sivēns tāds, protams pārstāja taisīt trobeli un no kādas Smiltenes līdz pat mājām neizdvesa aizdomīgās skaņas.

Mājās labi!