Apmēram stunda, pavadīta medmāsu sabiedrībā, kuras uz maiņām plēsa mani aiz auss un pumpēja man galvā ūdeni no zirgu šprices. Tad beidzot man no auss izlidoja pēdējās smadzeņu paliekas un es atsāku dzirdēt.
Apkārt ir tik daudz trokšņu, viss čīkst, šņāc, grab un purkšķina!
Izrādās, mans pakāpeniskais dzirdes zudums nenozīmē, ka es esmu Bēthovena inkarnācija un ja ne šodien, tad rīt, sākšu sacerēt kaut ko nemirstīgu ermoņikām bez orķestra. Vienkārši ausu sērs sakrājies.
Ar sēru ausī tomēr ir zināmas ērtības. Kaķītis ārdās pie durvīm? Ha, es pagriežos ar nefunkcionējošo ausi uz augšu un jamais var ārdīties, zils palikdams. Tagad nekā, katrs troksnītis cērtas ausīs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}