Fri, Feb. 17th, 2012, 01:15 pm

Ā, re, atcerējos komunismā pavadītās bērnības mokas saistībā ar krievu valodu.

Ciemā bija iebraukusi zobārste un visiem nevainīgajiem mazuļiem vajadzēja sēsties moku beņķī un atvērt muti. Tas vēl štrunts, bet tad viņa sāka urbt.

Tie, kas zina, kas ir kārtīgs septiņdesmito gadu urbis ciema feldšeru-vecmāšu punktā, mani sapratīs. Es spārdījos, brēcu un vispār iebildu pret šo nodarbi.

Zobārste bija krieviete. Viņa visādi izmēģinājās mani pierunāt sēdēt rāmi, kamēr viņa mani spīdzina. Beigās pat pārgāja uz latviešu valodu, ko, kā labu zīmi no debesīm uztvēra medmāsa, kura asistēja zobārstei. "Skaties, Sirdniņ!" viņa teica, "daktere ar tevi pat latviski runā, sēdi mierā!"

Vai tas mani nomierināja? Ha!

Drīzāk aizkaitināja. Baigais jau nu gods, zobārste nolaidās no augstumiem, bezmaz vai latviski runā...

Fri, Feb. 17th, 2012, 02:22 pm
[info]pepija

manas bērnības trauma (hihihihi)..nu labi, tolaik es nezināju, ka tā ir trauma, bet sašutusi gan biju ne pa jokam. tik daudz es sapratu, ka nevienlīdzība tur bija, lielākais padomju grēks:)

arvienvārdsakot, bija konkurss pionieru nometnē, a nu-ka ģevuški saucās :) viss tāds krievu valodā, kā jau te pie biezpientaures izteicos. kartupeli nomizot, bizi sapīt, padziedāt smuki, to visu es varēju un gāju uz pirmo prīzi. un tad nāca literatūras konkurss. ar citātiem no krievu klasikas, kas man tomēr bija gana sveša desmit vai divpadsmit gadu vecumā. un tur tad nu es neko. ai, ai, ai un otrā vieta :))