Wed, Aug. 24th, 2011, 09:09 am

Ko var ņemties? Es, lai vai cik maigas un smalkas dabas cilvēks, pie mammas/tēta sūdzēties par pāridarījumiem un traumām negāju. Ja nu akurāt asinis šķīda vai arī žņaugšanas pēdas uz kakla rēgojās, tad jamie mani pieķēra. Arī tad negribējās ielaisties ar viņiem pārrunās par tēmu, kurš tad to nostrādājis. Pieņemu, ka tas nemaz tik labi nebija, pārliecība, ka neko tie ķēmi tev nepalīdzēs, tikai pašu izlamās. Bet nu vismaz es viņus liku mierā, un tas jānovērtē.

Kāpēc man tagad uz vecuma galu jāņemas ar visādiem "viņš mani pagrūda! a viņa man smiltis acīs iemeta! a viņš to! a viņš šito!" tiesas procesiem? Ejiet ellē, sīkie, izdauziet viens otram purnus un salīgstiet mieru, nejauciet mani savās muļķībās.
 Leave a comment | 7 comments

Wed, Aug. 24th, 2011, 09:52 am
[info]antuanete

Mums šitā esot bijis, kad dzīvojām Cēsīs - bija ļoti jauka un draudzīga kāpņutelpas kaimiņu kompānija, līdz brīdim, kad vecāki sāka jaukties bērnu kašķos :)
Esmu gan dzirdējusi arī par citādu pieredzi - kad viens indigo bērns reāli klapē citus (arī mazākos), bet māmuķītis neliekas ne zinis, tad gan prasās, ka vecāki kādu biezāku vārdu pasaka.
Parent - Reply