sirdnA

Ir mazliet dīvaini atgriezties darbā pēc Piedzīvojumiem Bagātas Ekspedīcijas. Tu, cilvēks, apceļo mežonīgas zemes, cīnies par izdzīvošanu un tamlīdzīgi, un tad tev uzprasa par kaut kādām atskaitēm. Iestājas neērts klusums un iesaistītās puses kādu brīdi neko nesaprot.

Tātad. Tā Kunga 2004.gada jūnijā mūsu ģimene izpildīja pirmo Ekspedīciju uz Igauniju (detaļas šite http://klab.lv/users/sirdna/25736.html )

Pagāja gadi, iestājās ledus laikmets un kļuva dzirdams, ka daži apmeklētie ūdenskritumi ir aizsaluši un izskatās visai glīti. Ģimenes prezidijs izlemj atkārtot ekspedīciju mazliet saīsinātā variantā - izbraucienā uz Keila un Jägala ūdenskritumiem. Smalkākais no visiem, imho, ir Valaste ūdenskritums, bet mēs gribam iekļauties vienas dienas robežās un paralēli izgulēties (no mājas izbraucam 8:20) tāpēc Valaste pagaidām izstrīpojam no saraksta.

Ceļojums noris bez starpgadījumiem līdz pašai Pērnavai, kur es ar otro piegājienu trāpu benzīntankā. Izrādās, ka Igaunijā auto gāze nav sevišķi populārs pasākums un Statoilā tādas nav, tikai Olerex tankā kādu strēķīti tālāk. Pa ceļam uz tanku apciemojam Makdonaldu, kur lielāko sajūsmu izraisa kredītkaršu lasītājs, kas ar mums sazinās skaidrā latviešu valodā. Mīļi.

Tālāk aizritināmies līdz Olerex tankam ar auto gāzi. Skarbajā Igaunijā auto gāzi nepilda speciāli uztrenēts darbinieks, tas jādara pašam. Tā ir mana pirmā reize, tāpēc ar sevišķu rūpību ieurbjos instrukcijā, kas neparastā kārtā ir angliski. Instrukcijas pirmais punkts nesaskan ar pieejamo realitāti, no kā man saķīlējas smadzenes un es panikā skraidelēju pa tanka teritoriju, saukdams palīgā. Tomēr ar laiku viss nokārtojas un mans gāzes uzpildītāja vainadziņš ir noņemts.

Apmaināmies vietām, es tagad esmu pasažieris, kamēr Puce stūrē mūs Keila ūdenskrituma virzienā. Atpogāju savu mobilo telefonu, kurā mētājas kaut kāda elektroniska karte. Teorētiski telefonam ir GPS funkcionalitāte, reiz es to pamēģināju iedarbināt, saņēmu žēlabu par nepieejamu signālu un atmetu to pasākumu. Un te pēkšņi es ieraugu sarkanu punktu, kurš rāpo akurāt pa mūsu atrašanās vietu uz šosejas! Mašīnā skan sajūsmas kviecieni un spiedzieni un katru elektroniskā verķa paziņojumu par tuvojošamies pagriezienu pavada manas gaviles. Nostellējam aparātu uz ūdenskritumu un laižam kā jau 21.gadsimtā piedienas. Noparkojamies pie tuvējā veikala, pārsimts metrus tuvāk ūdenskritumam parkošanās ir par vienu eiro pusstunda.

Ir saulaina diena, -2 grādi, udenskritums ir sasalis pa pirmo zorti un dzīve ir lieliska. Vieta ir tūristu apmeklēta, fotografēšanās, leduskrituma apbrīnošana un tādā garā. Ūdens gurdzelējas kaut kur aiz metru biezā ledus, kas vietām pārplīsis.

Apbrīnojam Keila, dodamies tālāk uz Jägala ūdenskritumu, kas ir lielāks un solās būt vēl iespaidīgāks. Runājošais telefons tiek notēmēts uz ūdenskritumu un sekojam tā instrukcijām cauri Tallinai. Tallinā izdomājam pieturēt kārtējā Statoilā, lai izmantotu labierīcības. Iegādājam pāris neredzēta sidra pudeles (diezgan paštruntīgs izrādījās) un esam gatavi turpināt ceļu.

Šai momentā izbraukums pārvēršas Ekspedīcijā, jo autiņs pasaka čau. Ja konkrētāk, noklājas mūsu smalkā drošības sistēma - lai varētu ieslēgt aizdedzi, jānospiež zināma pults poga, bet poga klusē, pults klusē un autiņš nav iedarbināms. Baterijas nav pie vainas - nopērkam jaunas, nulle rezultāta. Pults tiek izjaukta un izķidāta, nekā aizdomīga. Sākam zvanīties pa servisiem un palīdzības dienestiem (īpašās pateicības Statoila darbiniecei stacijā Peterburi tee 58). Viens kantoris apņemas pirmdien no rīta uzmest autiņam aci, tikai vajadzēs aizvilkt uz servisu, kas mūs nepadara laimīgus. Cits sākumā noliek klausuli, jo sazinās tikai igauniski, pēc tam gan apsolās piebraukt un mēģināt kaut ko izdarīt uz vietas.

Īsinām laiku, pētīdami nekrietno pulti. Izrādās, ja 1000 reižu to nospiež, kaut kas noreaģē, tikai nepareizā poga. Puce neatlaižas, un pēc nolauzta naga un nezkurās spaidīšanas elektronika par mums apžēlojas un varam iedarbināt aizdedzi. Nekāda Jägala, mēs gribam mājās! Fifīgais moments ir degviela - gāze mūs varētu izvilkt līdz Latvijas robežai, ir arī kaut kādas benzīna atliekas, bet uzpildīties negribas - ja nu tā vienīgā reize bija pēdējā un vairs mēs to autiņu neatdzīvinām nekad? Abet pie darbojošamies dzinēja pildīties arī negribas.

Tādās pārdomās mēs ripināmies uz mājām, ieklausīdamies telefona piezīmēs. Gadžets nav perfekts - vienā momentā pārdomā savu maršrutu un stūrē mūs uz kaut kāda meža ceļa, pēc tam gan attopas. Izvēlamies piemērotu fūri, aiz kuras vīlēt pa ceļu uz 80 km/h - ātrums nav aizraujošs, toties ekonomisks.

Labā ziņa ir tā, ka kopējo degvielas krājumu pietiek līdz mājām. Rīgā telefons nav dzirdējis par viena ielas fragmenta eksistenci un nemitīgi dod pavisam dīvainus padomus. Bet mēs esam gudrāki un laimīgi pārripināmies mājās, 12 stundās pievinnējuši kādus 700 un vēl drusku kilometrus. Dzimtais gaiss nāk par labu auto elektronikai - pults darbojas perfekti, krāms sasodītais.



Otrā Ekspedīcija uz Igauniju ir laimīgi atgriezusies mājās.