Lasījos pa Karjeras Dienu, lolodams cerību, ka kaut kur mani gaida interesants, labi apmaksāts darbs sajūsmas pārpilnā kolektīvā. Kaut kas jau tur ir tajos sludiķos.

Interesantāks bija rakstelis par tēmu:"Jums riebjas strādāt? Nu, tad nestrādājiet!" Un visādas palīdzīgas idejas - ņemiet atvaļinājumu, apēdiet kūciņu, dodieties ceļojumā. Hehe. Huhu. Hoho. Hihi.

Strādāt tiešām negribas. Tieši pretēji. No pieredzes zinu, ka labprāt atvaļinātos (mobzi gan jānoslēpj tērauda kastē). Labprāt aprītu kūku un aizceļotu kaut pie velna vecāsmātes. Bet no tās pašas pretīgās pieredzes zinu, ka riebums pret darbu man atjaunosies precīzi tai momentā, kad braukšu mūsu paralītiskajā liftā uz ceturto stāvu.

Sevišķi pretīgi paliek, kad apzinos, ka jāstrādā vien būs un daudzus gadus tādā stilā. Desmitiem gadu. Ja vien man neizdosies atmest kājas ātrāk, man priekšā spīd vēl 50 darba gadi, ņemot vērā nākotnes pensijas vecuma palielināšanos. Pusgadsimts.

Gadā 52 nedēļas, nedēļā 50 darba stundas, stundā 3600 sekundes. 50x52x50x3600= 468 000 000 sekunžu. He, nemaz tik daudz nav. Tik tak, tik tak...

Bet, ar skaidru prātu spriežot, viens nīgrs resns hipertoniķis tik ilgi nenovilks. Tas mierina un ielīgsmo.

Parasti, kad man ir sūdīgs garīgais, es mēdzu stāstīt sev anekdotes. Personības škelšanās vai kā, bet man par tām jāsmejas.

Sevišķi interesanti ir vērot, kā pretīmnācējiem uz ielas pārkoksnējas fizionomijas, redzot tēvoci, kas savā nodabā ķiķina.

Arī šobrīd manu smadzeņu nepieaugusī daļa metas izklaidēt saskābušo virspersonību. Teiksim, šobrīd gribu par pēdējiem pirmsalgas santīmiem iepirkt daudz gardās kaņepju eļļas, sadzerties un paskatīties, kas būs..8)))