Parasti, kad man ir sūdīgs garīgais, es mēdzu stāstīt sev anekdotes. Personības škelšanās vai kā, bet man par tām jāsmejas.
Sevišķi interesanti ir vērot, kā pretīmnācējiem uz ielas pārkoksnējas fizionomijas, redzot tēvoci, kas savā nodabā ķiķina.
Arī šobrīd manu smadzeņu nepieaugusī daļa metas izklaidēt saskābušo virspersonību. Teiksim, šobrīd gribu par pēdējiem pirmsalgas santīmiem iepirkt daudz gardās kaņepju eļļas, sadzerties un paskatīties, kas būs..8)))