|
September 23rd, 2007
06:02 pm - Another great quote.
Soth: i need something more complex than 2+2
jadenbane: Soth: 2+2i ?
|
September 22nd, 2007
11:39 pm - Voice of the Sinn.
Barely breathing she touched her bleeding hand.
-Are you okay? Can you move?
Fear overtaking.
-Stop being intrepid. You're hurt, lay down and don't move. Did you see...? No, don't talk.
-Oh, yes, I saw. But I'm not in pain...anymore. See, I'm dying.
-No you're...!
-Stop that. You know the truth.
Two sisters. By the road leading nowhere. A dead end. Unending.
-I'll die the moment you do.
-You're such a child, Elysse.
-No, you are. You think you're so tough, you can't even show how scared you are. But I see fear rising in your eyes even though you hide it well, as all of your secrets. I need to get help.
Passion. Wind through her hair - that makes her deadly beautiful.
-No, don't...leave me all alone here.
-See, you 'are' scared to death...
-The right word chosen.
-...and you're starting to admit it. Is your cellphone allright?
-It wasn't with me.
-As much as your mind. You're insane, Dahlia.
-All the same, sis'.
-Now, DON'T move.
She remains silent. Empty silence starts to seem disturbing.
-I'm not even getting colder, but I'm trembling. Wounder how soon will I pass.
-Remember what you've just said? Please, "Don't leave me all alone here".
-Loneliness is the main par of you, you have to absorb it.
-Okay, then I'm going for help...
-No!
-See.
-Sorry.
And the silence remains. They see the desperate look in each others eyes. These beautiful eyes once so bright now full of deep darkness. Forest sounds so farmiliar, wind rushes through it as a playful child, it's also laughing. Rain suddenly felt soothing and light as if warming.
-Do you think he's gone?
-And you suppose he couldn't be?
-I felt as if he was playing with us. He knew we're alive. He can return. I would if I were him.
-Psychologists are annoying - you're a bright example.
-Do you think dead psychologists are better?
-Surely.
-Thanks.
-Dahlia, I...I don't want to loose you.
Nothing could express more than their eyes at that moment, also their breath and thoughts -yes, they really heard eachother's thoughts. End of chapter one.
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/confused.gif) confuzzled
Current Music: Akira Yamaoka
|
September 20th, 2007
08:03 pm - What have you done?
My voice's soul still floats somewhere there. And it's also my soul - as it is, pure and angelic, truly unspoiled by the gifts of life. Reborn again, as a child that cannot wake. A bit of lethargia, a bit of soothing pain. Caught by life into this cage I cannot release myself from. Somewhere I'd like to go? - Sleep. Eternal sleep, interminable time in the realm of Sleep. So very bound to my dreams and also tied up to the freezing reality. I'm so cold.
I would like to be a creature that is beyond this world, that is...cold...Oh, nevermind.
Am I dead enough to live?
-------------
She was the way,
the wrong way,
She was the siren,
leading into purest hell,
She was the death.
Of Reality.
Current Mood: ![[mood icon]](http://klab.lv/img/mood/classic/sad.gif) sad
Current Music: Evoken
|
September 18th, 2007
10:19 pm
Running for her life
The dark rain from her eyes still falls
Her taking butterfly
Chose a dark day to live
Save one breath for me
Alone and longing for
The cadence of her last breath
Why do I miss someone I never met?
Her bating breath I await
Sea winds brought her to me
A butterfly, May one day
Miracle of life
And all the poetry in the world
Finally makes sense to me
Save one death for me
Alone and longing for
Run away, run away, run away, run away
The cadence of her last breath
The terrestrial, that抯 not life
Drink her beauty
Feel her last breath
Sometimes a dream turns into a greed
Alone and longing for
Run away, run away, run away, run away
The cadence of her last breath
Alone and longing for
Run away, run away, run away, run away
The cadence of her last breath
--------------------------------------
Bet man tomēr patīk. Skan neslikti. Ja tas nenestu Nightwish vārdu, būtu perfekti.
|
September 17th, 2007
11:01 pm - Astrid De'Gray
Tu nezini gan, ko domā, neko Tu nezini. Tu pat nenojaut, ko nākamo skars Tavas rokas - iespējams, tā būs mana seja, ko tās aptraipīs asinīm. Apžēlojies, Tev joprojām asiņo rokas, Tavas skaistās plaukstas. Nežēlīgi nežēlīgā pasaule Tev darījusi to, lai gan lielākoties Tu pats. Viņai to palūdzi. Ak, tad jau Tu neelpo, bet Tu esi šķīsts, jo Tu nepazīsti vairs mani. Tu domā, ka sapnis, bet es gan zinu. Tu mani vairs nepazīsti, jo pārāk tālu, par daudz, pārlieku šķīsts, bet es - Tevi? - O, jā! Es elpoju Taviem daiļajiem, asiņainajiem vārdiem, Tavas domas, nežēlības un sāpju pilnas, iemiesojušās manos jaunajos spārnos.
Mēs vērojām gaismu un tumsu, abus reizē gan - Un tagad Tu runā.Bet Tu redzi, ne skaties, Tu dzirdi, ne klausies, izjūti, nevis centies sajust. Bet Tu modīsies no sapņa un tas būs skaistākais mirklis, ko pazīst esība.
Current Mood: windy
Current Music: Therion - Typhoon
|
September 15th, 2007
10:40 pm - Obsessive
My 'name' is Astrid. My name 'is' Astrid. My dreams abound with nightmares, my little plastic dreams. I ought to be a star but it appears that, in fact, I have become a human being. A miracle? Or just a mistake, the error of the central computer? I should not care, not now. I am entirely different. And it can only compound these strange feelings. Quite undefined with a tinge of horror in them, replete with a floating state. I implore you, tell me! Veivjen a te aoe niitan ishte, i tvo, i tvo ni vivje.
Current Mood: artistic
Current Music: Nightwish - Come cover me
|
September 12th, 2007
06:10 pm - Quote of the Day
When the only tool you own is a hammer, every problem begins to resemble a nail.
|
September 11th, 2007
08:43 pm
Drīzumā man varēs droši diagnosticēt narkolepsiju. Esmu patiesi spējīga aizmigt teju jebkur.
Pašlaik nepieciešams radošais darbs, kurš nekādi nespēj tapt. Es apzinos, ka vajadzēja to uzrakstīt krietni senāk, tachu arī krietni senāk iztēles radošie momenti nav aplaimojuši mani ar savu klātbūtni.
P.s. (NOT PlayStation). There are no problems that can not be solved by the judicious use of high explosives.
Current Mood: In fear
Current Music: Arch Enemy - My Apocalypse
|
September 10th, 2007
September 9th, 2007
01:42 am - Cik tieši slima es esmu.
Atverot acis, es sajūtu saldeno asins smaržu, sajūtu asiņu garšu mutē. Vēl neesmu aptvērusi agoniju, kas apņēmusi visu manu ķermeni, bet drīz tā nāks, tā vedīs līdz pat vājprātam.
Biju vismaz fiziski apradusi ar caurdurošajām sāpēm, kad beidzot piecēlos kājās. Manas acis priecēja skats – sen pamesta rūpnīca, izdauzītiem logiem, izdemolētu iekšieni. Nē, šī nebija pamesta rūpnīca. Turpat blakus redzēju savu biedri – stikla lauskas bija tam caurdūrušas galvaskausu, iegājušas caur acīm. Viņš vārgi pavirzīja roku uz manu pusi, tad pārstāja izrādīt jebkādas dzīvības pazīmes. Kā zaudējusi atmiņu un iekšējo esību es gāju cauri izpostītajām telpām, kas smaržoja pēc nāves. Vietām skanēja kliedzieni. Man jātiek līdz pilsētai. Izlīdu no rūpnīcas caur jumtu, kas sagādāja šādas tādas grūtības. Ieraudzīju dienvidu tiltu. Pussabrukušu, taču joprojām savas funkcijas pildošu. Turoties aiz tā, kas vietām bija palicis pāri no balstiem, es aizvien tuvāk virzījos pilsētas mūriem. Stikls un dzelzs naglas savainoja man kājas, taču manā atmiņā joprojām ir skaidri rūpnīcā redzētā tēli. Viņi visi ir miruši. Daudzi samalti gaļas mašīnās, citiem dzīvības atņēma stikla lauskas, daudzi citi bija aizrijušies ar milzīgiem zirnekļiem. Vai saindējušies? Viņi visi ir miruši. Vai es maz varu sūdzēties?
Kā vientuļa dvēsele šķīstītavā piekļāvos pilsētas mūriem. Sasniedzot vārtus, manam skatam pavērās cerības postoša aina. Vai es maz varēju iedomāties? Tur jābūt trakam. Lai. Iedomātos. Vārti bija atlauzti un nodedzināti, daudzviet vēl redzami dūmi. Bez cerības gaismas atblāzmas sirdī virzos pa galveno ielu uz baznīcas pusi. Es nejutu neko. Nevienu pašu dzīvības dvašu, vien nāvi un iznīcību sev visapkārt. Nekad agrāk nebiju redzējusi tik daudz asiņu. Visur – uz sienām, uz ietves un brauktuves, uz līķu kalniem, uz priekšmetiem, kas caurdūruši savus upurus, laupot tiem dzīvības. Tik daudz mirušo...visi miruši. Daudzi kustējās, censdamies izkļūt no līķu kaudzēm vai aizsniegt nocirstās ekstremitātes, tachu veltīgi - to visai drīz mierināja nāve. Klusībā pie sevis nodomāju, ka nāve ir labākais, kas var atgadīties ar šiem cilvēkiem. Mani pārņem kas līdzīgs pretīgumam, kad uz manu pusi stiepjas kāda teju samalta roka, kas no tā vien, ka to ar kāju atgrūžu, sairst un vairs nemaz neatgādina roku, bet gan vienu vienīgu slikti sacirstu gaļas gabalu. Kaut kas manī apmetas otrādi, vērojot cilvēku orgāniem piekaisītās ielas. Tieši šādā brīdī pēkšņi apzinos, cik gan pārapdzīvota bijusi šī pilsēta. Stipri par daudz līķu, šķiet, ka tik daudz nevar būt.
Mani pārņem vēlme aizbēgt un paslēpties, jo es ticu, ka tas sasniegs arī mani. Par spīti asinīs sadurtām kājām un sagrieztām rokām, es pakļaujos šai vēlmei pilnībā.
Current Mood: Apocalyptic
Current Music: Queen Of The Damned OST - Before I'm Dead; QOTD OST - Cold
|
|
|
|