Mental Asphyxia - Post a comment

September 9th, 2007

01:42 am - Cik tieši slima es esmu.
Atverot acis, es sajūtu saldeno asins smaržu, sajūtu asiņu garšu mutē. Vēl neesmu aptvērusi agoniju, kas apņēmusi visu manu ķermeni, bet drīz tā nāks, tā vedīs līdz pat vājprātam.
Biju vismaz fiziski apradusi ar caurdurošajām sāpēm, kad beidzot piecēlos kājās. Manas acis priecēja skats – sen pamesta rūpnīca, izdauzītiem logiem, izdemolētu iekšieni. Nē, šī nebija pamesta rūpnīca. Turpat blakus redzēju savu biedri – stikla lauskas bija tam caurdūrušas galvaskausu, iegājušas caur acīm. Viņš vārgi pavirzīja roku uz manu pusi, tad pārstāja izrādīt jebkādas dzīvības pazīmes. Kā zaudējusi atmiņu un iekšējo esību es gāju cauri izpostītajām telpām, kas smaržoja pēc nāves. Vietām skanēja kliedzieni. Man jātiek līdz pilsētai. Izlīdu no rūpnīcas caur jumtu, kas sagādāja šādas tādas grūtības. Ieraudzīju dienvidu tiltu. Pussabrukušu, taču joprojām savas funkcijas pildošu. Turoties aiz tā, kas vietām bija palicis pāri no balstiem, es aizvien tuvāk virzījos pilsētas mūriem. Stikls un dzelzs naglas savainoja man kājas, taču manā atmiņā joprojām ir skaidri rūpnīcā redzētā tēli. Viņi visi ir miruši. Daudzi samalti gaļas mašīnās, citiem dzīvības atņēma stikla lauskas, daudzi citi bija aizrijušies ar milzīgiem zirnekļiem. Vai saindējušies? Viņi visi ir miruši. Vai es maz varu sūdzēties?
Kā vientuļa dvēsele šķīstītavā piekļāvos pilsētas mūriem. Sasniedzot vārtus, manam skatam pavērās cerības postoša aina. Vai es maz varēju iedomāties? Tur jābūt trakam. Lai. Iedomātos. Vārti bija atlauzti un nodedzināti, daudzviet vēl redzami dūmi. Bez cerības gaismas atblāzmas sirdī virzos pa galveno ielu uz baznīcas pusi. Es nejutu neko. Nevienu pašu dzīvības dvašu, vien nāvi un iznīcību sev visapkārt. Nekad agrāk nebiju redzējusi tik daudz asiņu. Visur – uz sienām, uz ietves un brauktuves, uz līķu kalniem, uz priekšmetiem, kas caurdūruši savus upurus, laupot tiem dzīvības. Tik daudz mirušo...visi miruši. Daudzi kustējās, censdamies izkļūt no līķu kaudzēm vai aizsniegt nocirstās ekstremitātes, tachu veltīgi - to visai drīz mierināja nāve. Klusībā pie sevis nodomāju, ka nāve ir labākais, kas var atgadīties ar šiem cilvēkiem. Mani pārņem kas līdzīgs pretīgumam, kad uz manu pusi stiepjas kāda teju samalta roka, kas no tā vien, ka to ar kāju atgrūžu, sairst un vairs nemaz neatgādina roku, bet gan vienu vienīgu slikti sacirstu gaļas gabalu. Kaut kas manī apmetas otrādi, vērojot cilvēku orgāniem piekaisītās ielas. Tieši šādā brīdī pēkšņi apzinos, cik gan pārapdzīvota bijusi šī pilsēta. Stipri par daudz līķu, šķiet, ka tik daudz nevar būt.
Mani pārņem vēlme aizbēgt un paslēpties, jo es ticu, ka tas sasniegs arī mani. Par spīti asinīs sadurtām kājām un sagrieztām rokām, es pakļaujos šai vēlmei pilnībā.

Reply