Jūsu jautājums rada pavisam jaunu domu un ideju plūsmu.

Tachu tieši šis ir saistīts ar vienu no maniem iepriekšējiem ierakstiem, kurš bija saistīts ar dziesmu "Spārni". Ir slikts tonis citēt sevi, tachu šis būs izņēmuma gadījums. Vienā no ieraksta daļām "Man nav spārnu. Tāpēc es miršu, ja tikšu nogrūsta lejā."

(Reply to this) (Parent) (Thread)

To esmu lasījis. Un galvoju, ka zaudētājos nepaliksit jebkurā no gadījumiem. Ja kritiena laikā Jums izaugs spārni, tad varēsit sevi uzskatīt par laimīgāku, nekā lielākā daļa mirstīgo jelkad būs. Ja ne - tad Jūs tik un tā aizlidosit.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Kālab lai es aizlidotu? Ja palieku bez spārniem, es krītu un sasitos. Un visu drīzāk tas notiks tieši tā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Cilvēks, iespējams, ir vienīgā būtne, kurai ir dota iespēja lidot bez spārniem, un tas nekas, ka sabiedrības lielākā daļa, kura ir labprātīgi šķīrusies no spējas pacelties augšup, smīkņā par tiem, kuri spēj izbaudīt lidojuma burvību. Un - krītam? Šķiet, pasaule jau sen neatrodas uz bezdibeņa malas, kā mēdza izteikties Eštons-Smits, bet, ar arvien pieaugošu ātrumu, krīt tajā, un kas zina, kādu neiespējamu fizikas likumu dēļ mums liekas, ka tā vēl arvien ir droša un neizkustināma ne ar Arhimēda sviru, ne jelkādiem citiem spēkiem, un ka krītam vienīgi mēs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja kritienu arī uztver kā lidojumu, tad nudien ir tā, kā Jūs sakāt. Tachu šāds lidojums beigtos neticami ātri, pat nesniegdams iespēju to pilnībā izbaudīt.

(Reply to this) (Parent)