Ņevzorovam ir iemīļota tēze, kam laikam jāpiekrīt: masu slepkavām, bijušajiem un nākamajiem, nav, ko mīzt. Viņus visdrīzāk nekad netiesās, bet viņu upuriem par godu reiz daži bāli inteliģenti noliks svecītes. Tāds, lūk, kauns.
Šulmanei ir iemīļota tēze, kam laikam jāpiekrīt: visur pēkšņi redzamais stulbums un tā pavadā ejošais populisms ir visīstākā demokrātija. Paldies smārtfoniem, kas beidzot ir padarījuši balstiesīgus tiešām visus, nevis tikai intelektuālo un ekonomisko eliti, kā tas mēdza būt līdz tam.
Morozovam ir tēze, kam laikam jāpiekrīt (turklāt abas pēdējās tēzes ir diezgan zinātniskas): ka nav tāda vairākuma viedokļa. Tas vienmēr parādās tikai tad, kad to mēģina noskaidrot. Lūk, iet cilvēks viens ar savām domām, un viņam kāds pēkšņi pajautā - vēlēšanās vai pat vienkārši socioloģiskā aptaujā - un cilvēks apjūk, un skatās, kur ērtāk pieslieties.
Šulmanei ir iemīļota tēze, kam laikam jāpiekrīt: visur pēkšņi redzamais stulbums un tā pavadā ejošais populisms ir visīstākā demokrātija. Paldies smārtfoniem, kas beidzot ir padarījuši balstiesīgus tiešām visus, nevis tikai intelektuālo un ekonomisko eliti, kā tas mēdza būt līdz tam.
Morozovam ir tēze, kam laikam jāpiekrīt (turklāt abas pēdējās tēzes ir diezgan zinātniskas): ka nav tāda vairākuma viedokļa. Tas vienmēr parādās tikai tad, kad to mēģina noskaidrot. Lūk, iet cilvēks viens ar savām domām, un viņam kāds pēkšņi pajautā - vēlēšanās vai pat vienkārši socioloģiskā aptaujā - un cilvēks apjūk, un skatās, kur ērtāk pieslieties.