Ar arhitektūru ir tas pats, kas ar intimitāti. Ja tu piemēram esi palicis pie kāda pa nakti un pēctam esi bijis liecinieks viņa vai viņas rīta rituāliem, un ja tu turklāt esi jauks un zinātkārs cilvēks, tad tu tam namatēvam vai namamātei kļūsi pat tuvāks nekā kniebiena vai ātras pēckniebiena atvadīšanās, vai kādas savu biasu noteiktas deguna raukšanas gadījumā. Būšana kopā ar kādu viņa rīta kailuma un ievainojamības laikā pa īstam satuvina. Un ar arhitektūru tas pats. Kā ciemiņš tu ar to sastopies vienmēr tieši tās rīta rituāla laikā. Tad, kad tā vēl tikai pucējas, vēl tikai krāsojas, vēl ir īgna pirms pirmās rīta kafijas. Vēl nav bijusi par sevi gatavo priekšstatu rīta dušā. Labticīgs ciemiņš, to vērodams, nekad nerauks degunu. Tieši to pazīdams, viņš namamātei tuvāks kļūs. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
On 23. Maijs 2017, 00:00, apolineers commented: Es nezinu, vai "tas der", bet citzemju gadījumā man šie trigeri ir ar grafiti apkrāsotas dzelzceļmalu betona sētas ārzonā aiz citadelēm. Un ne andergraunda dēļ, bet tāpēc, ka tās ir tās teritorijas, kurā pilsēta vēl tikai gatavojas būt. Līdz ar viņu šajā procesā varam nokļūt arī "mēs" - sagatavoties ieejai burzmā un (cerams) jautrībā.Tāpat kā gadījums ar gatavošanos svētkiem, kura ir vēl celsmīgāka nekā pats notiksms. |