no visiem tiem Hjūmiem un Dokinsiem un Hičensiem un Semiem Harisiem es atšķiros ar to, ka ticu cilvēces stulbumam, kas nav pārliecināms un maināms ar argumentēšanas palīdzību. Ticu, ka ir tiešām stulbi cilvēki un ir - ģenētiķi par to vēl strīdas - mazāk stulbi. Pievēršanās ticībai, kādu es te redzu postpadomju telpā, ir vienkārši gara vājums un slinkums. Dzīve ir zajebis grūta, un vieglākais ceļš ir indoktrinēties. Man ir ļoti sāpīgi redzēt potenciāli interesantus cilvēkus - arī te, cibā - kas padodas kristietībai vai pat katolicismam un attaisno tos kā tiešām grūti apstrīdamus intelektuālus meklējumus. Ar to strīdēties ir vēl grūtāk tāpēc, ka tie, kas šo tumsonīgo izvēli te aizstāv, ir intelektuāli par mani daudz vairāk trenēti. Nu, labi, es neticu akadēmiskam treniņam kā personības kvalitātes rādītājam, bet neticu arī, ka garīgums to dara.
Es zinu, ka neesmu vēl līdz galam pietuvojies tam, ko uzskatu par patiesi morālu rīcību, visam tam šobrīd objektīvajam taisnīgumam un godīgumam; esmu diezgan neizdarīga persona. Bet zinu arī, ka šādu objektivitāti man nav sniegusi nedz reliģija, nedz politiski vispārpieņemtā izglītības sistēma. To, ka bībele ir savārstījums un to, ka skola (un paklausīgā sabiedrība attiecīgi) ir čakarētāja, pat bez jeb kāda treniņa, instinktīvi, jūtu jau kopš desmit gadu vecuma. Un tur neko vairs nevar darīt.
Es zinu, ka neesmu vēl līdz galam pietuvojies tam, ko uzskatu par patiesi morālu rīcību, visam tam šobrīd objektīvajam taisnīgumam un godīgumam; esmu diezgan neizdarīga persona. Bet zinu arī, ka šādu objektivitāti man nav sniegusi nedz reliģija, nedz politiski vispārpieņemtā izglītības sistēma. To, ka bībele ir savārstījums un to, ka skola (un paklausīgā sabiedrība attiecīgi) ir čakarētāja, pat bez jeb kāda treniņa, instinktīvi, jūtu jau kopš desmit gadu vecuma. Un tur neko vairs nevar darīt.