Jau iepriekš, pa gabalu, cauri visiem slāņiem bija redzams, ka tas ir kaut kas liels. Bet pēc visuma, kur viss ir liels, vispirms tas nešķiet nekas sevišķs. Sāni cilājas, guļošs zvērs tātad. Nē, zvērs neder, zvērs ir matains, bet šis - kails. Kā kails tumsā, bet stiprs, jo drošs par sevi. Tāds kā ienirstošs valis. Bet kad vēl vairāk pietuvojas - nevis viens, bet viens no vaļiem. Nepamanīti, brīvi no apziņas, ka par viņiem zina, kas tas ir, ko viņi tur, viņi to tur ar atbildību, protams, bet pavisam nepiespiesti. Kā brīžos, kad nevar atšķirt, vai mājas ir tas, ko tu pastāvīgi sargā, vai mājas ir tās, kas vienīgās sargā. Tuvojoties pārņem tā kliegtgribošā sajūta. Domāji, iztiksi bez patosa un sentimenta, turēsi augstu visas jaunās pieredzes, lepni no mājām izaudzis. Bet sūdu! Kliegt gribas, cik tas tomēr ir visa pamatā. Bet kliegt nedrīkst, knapi elpot drīkst. Tie kailie milži, viņi ir skaisti tikai tikmēr, kamēr nav atmodināta viņu pienākuma apziņa pret to, ko kā spēlējoties visu laiku ir sargājuši, pirms tu tāds, nez kur izstaigājies, tagad ar visām pretenzijām atkal tuvojies. Klusēt vajag, pat ja tev plīst, jo tas ko viņi tur, plīst nedrīkst.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}