Nikolajam II patika tas, ko Djagiļevs dara, bet būt caram ir grūti (re, kā Mielavs viebjas, ka Dombrovskis Ramšteinu klausās). Kad Serovs, kuram imperators tobrīd pozēja, tā starp citu ieminējās par žurnāla grūtībām, Nikolajs teica, ka viņam maka nav, bet valsts kasei ir, un Djagiļevs drīz saņēma grāntu - 15000 rubļu ik gadu uz 3 gadiem, un tad 10000 rubļu gadā bez termiņa (kurus gan tā arī neizmaksāja minētā japāņu kara un piektā gada dēļ). Arī par Imperiālo teātru māksliniecisko vadītāju Dagiļevu iecēla cara ietekmē. Bet, kad pēc nepilna pusgada teātru virspārzinis princis Volkonskis, nespēdams samierināt savu establišmentu ar jauno revolucionāru, pēdējo kancelejiski sausi atstādināja, Nikolajs Djagiļevam piešķīra neapmaksātu goda padomnieka posteni. Tāpat arī vēlāk, kad faktiski viss galms jau bija pret Djagiļevu, cars personīgi ļāva viņam izmantot Ermitāžas teātri mēģinājumiem, bet tas, ka jau pēc nedēļas trupu no turienes izmeta, arestējot visu scenogrāfiju, bija Nikolaja mīļākās, prīmbalerīnas Kšešinskas pirksts. Lūk, tā ar to augstākā līmeņa atzinību mēdz būt. |
|
Previous Entry · Leave a Comment · Add to Memories · Tell A Friend · Next Entry |
Jā, bet Eiropas kontekstā šī viņa kaislība jau skaitījās vecmodīga, turklāt Benuā raksta, ka Djagiļevs bija pēdējais no viņa draugiem, kurš atzina Van Gogu un Gogēnu, un daži tagad uzskata, ka viņa krievu mākslas izstāde Parīzē tieši vienlaikus ar fovistiem blakuszālē ne par kādu avangarda izjūtu neesot liecinājusi. On 1. Aprīlis 2011, 14:14, klusais_okeans replied: bija jau arī nokavēta kaislība, es vienkārši tam vakar uzdūros un apsolījos iekomentēt nākamajā Tevis veidotajā Djagiļeva sērijā |