Pegijas · Lī · interjers

ienāk tātad trīs izstāžu apmeklētājas - divas viena otrai elkonī pa priekšu (učeņu tips, skola cauri, var beidzot pa ziemu garām palaisto kultūru iedzīt) un viena nopakaļ (burts burtā tāda kā bomze daltoniķe no ļitvinovas pusdienām klavierskaņotājā). tās divas tātad (dodu vienai bioloģiju un/vai vēsturi, otrai - valodu un literatūru) nostājas galā pie plauktiem, lai pa gabalu labāk kopainu aptvertu, bet trešā pa priekšu tā kā bakstās, tā kā ko, it kā ne tur tomēr ienākusi.
uz dažiem brīžiem ir klusums un es jau atlaižu modrību, lai netraucētu mākslas baudīšanu, kad tā trešā pēkšņi sāk kliegt: sātana darbs, kaut kas neiedomājams, ellē jūs visus, sadedzināt un pakārt, tik tālu nu mēs esam, pat vēl tālāk, to vairs nevar izturēt!
tās abas aizmugurē mēmi satveras ciešāk, nezin, kur acis likt, bioloģija-vēsture pat nosarkst, bet es par man uzticēto inventāru uztraucos, jo trakā ar vienu roku grābj jakas kabatā, bet ar otru un pusi sava svara gāžas virsū 90to kaudzītei. ar kaut kādu kuškuš un "gaumes taču mēdz būt dažādas" vedu zem rokas trako ārā.
ienācis atpakaļ, uzmetu samierniecisku skatu abām učenēm, bet tās, pa to laiku paguvušas restartēties, to nicīgi noraida un arī dodas ārā, garāmejot viena otrai pačukstot: "bet taisnība jau viņai ir."