Pegijas · Lī · interjers

šorīt pieklīda superskaista pusaugu kuce, labradoru jauktenis. mūsējām četrkājainajām granddāmām par sašutumu - it kā aizmirsušas pašas savu izcelsmi, metās izsmiet un biedēt prom jauniņo. a šī neko, smaida un ignorē, visa tāda melna, veselīgi spīdīga un lunkana. tēss īgni pieķērās apzvanīt patversmes ar brīvām istabām. atsaucības pamaz, bet ciema suņu dienestam pieteikt neceļas roka - viņi tagad to vienkārši risina: ierodas zemessargs un nošauj uz vietas. nopietni. bet vecmamma tikām pukstēdama meklē kuru katliņu tagad servēt jauniņajai.
nejauši, šķiet, tikko atcēlu rūpes. jaunuve pāriplūstošā sajūsmā pieteicās līdzi uz ciemu pēc cigaretēm. kā tāds matiass knolls ar savu inteliģenta izskata biedreni bez pavadas, gājām lēnām dungodami, rokas kabatās, uz tālo veikalu, lai bauda ilgāka - un šī arī, ne mašīnām, ne sugasbrāļu greizsirdīgajām paļām no dzīvžogu iekšpuses nepiegriež vērību, tek blakus un smaida, katrreiz, kad saskatamies.
viņas vairs nebija, kad iznācu no veikala. nez vai būtu saucis, pat ja zinātu vārdu, tas nav manā stilā (tāpat kā pirmajam zvanīt uz numuru no vakardienas bāra salvetes). pagaidīju vienu cigaretes garumu, un tikpat lēni viens gāju atpakaļ.